Uzraudzības pasākumi

Kredītiestādēm noteikto prudenciālo prasību izpilde ir svarīgākais faktors, lai nodrošinātu to drošību un stabilitāti, kā arī visas ES finanšu sistēmas noturību. Tāpēc, tiklīdz ECB rodas pamats aizdomām, ka uzraudzītā iestāde nepilda likumos, regulās vai uzraudzības lēmumos noteiktās prudenciālās prasības vai saistības, vai ka tā iesaistīta (vai varētu būt iesaistīta) nedrošās vai neatbilstošās darbībās, kas var apdraudēt pašu uzraudzīto iestādi vai banku sistēmu, ECB veic savlaicīgus un pienācīgus pasākumus.

Trūkumu (turpmāk – konstatējumu) savlaicīga atklāšana, attiecīgi pieprasot veikt korektīvas darbības, ir banku uzraudzības pamats. Tas nozīmē, ka uzraugiem jāidentificē jomas, kas tiem rada bažas, un jāinformē bankas par šīm bažām pietiekami agrīnā posmā, lai nodrošinātu to ātru un efektīvu novēršanu. Uzraugi ir gatavi arī ierosināt problēmjautājumu eskalēšanu augstākā līmenī, ja korektīvais process nenotiek gaidītajā tempā vai konstatējumi ir tik nopietni, ka nepieciešams šāds solis. Ir vitāli svarīgi, lai uzraudzības process un tajā ietvertā korektīvā funkcija būtu efektīva. Arī pašas bankas interesēs ir atbalstīt ECB tās centienos.

Šo mērķu sasniegšanai ECB rīcībā ir plašs instrumentu klāsts, kas ļauj tai pieņemt uzraudzības un piespiedu izpildes pasākumus un/vai piemērot iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas. Tādējādi tiek panākts, lai attiecīgā banka izpildītu prudenciālās prasības, vienlaikus atturot pārējās bankas no pārkāpumu izdarīšanas.

Uzraudzības pasākumi vērsti uz to, lai bankas jau agrīnā posmā veiktu nepieciešamās darbības. To mērķis ir likt bankām nodrošināt pienācīgu risku vadību un segumu un novērst jebkuru neatbilstību prudenciālajām prasībām vai risku, ka šāda neatbilstība varētu rasties. Ja banka nepilda piemērojamās prudenciālās uzraudzības prasības (vai domājams, ka tā turpmāko 12 mēnešu laikā neizpildīs šīs prasības) vai ja tai ir problēmas ar risku vadību vai spēju šos riskus segt, ECB var sniegt rekomendācijas, kas nav saistošas, noteikt uzraudzības gaidas vai (līdztekus citiem pasākumiem) pieprasīt no bankas veikt šādas darbības:

• iesniegt rīcības plānu, kurā norādīts, kā tā paredz atjaunot atbilstību uzraudzības prasībām;
• sniegt papildu pārskatus vai sniegt pārskatus biežāk;
• pilnveidot savus mehānismus, procesus un stratēģijas;
• ierobežot mainīgās atlīdzības maksājumus;
• izmantot tīro peļņu pašu kapitāla stiprināšanai;
• samazināt noteiktās darbībās, produktos un sistēmās ietvertos riskus;
• izpildīt ECB noteiktos ierobežojumus vai aizliegumus veikt peļņas sadali akcionāriem vai pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentu turētājiem;
• nodrošināt papildu pašu kapitālu;
• ierobežot vai sašaurināt savu uzņēmējdarbību, operācijas vai tīklu vai atbrīvoties no darbībām, kuras rada pārmērīgu risku to stabilitātei;
• atkārtoti novērtēt vadības struktūras locekļu atbilstību un piemērotību. 

Sīkāku dažu šo pasākumu aprakstu sk. kapitāla prasību direktīvā (CRD), kā tā transponēta saistošajos nacionālajos tiesību aktos, un VUM regulas 16. pantā.

Visiem šiem instrumentiem piemīt atšķirīga intensitātes pakāpe un, lai izvēlētos katrai situācijai atbilstošāko, uzraugiem jāpaļaujas uz savu spriedumu un jāvadās pēc konkrētajiem apstākļiem. ECB, pildot savus uzdevumus, pamatā cenšas izmantot uzraudzības dialogu un identificē un risina nepilnības sadarbībā ar bankām jau pirms tās sāk apdraudēt banku drošību un stabilitāti. Taču ir gadījumi, kad konstatējumi ir tik smagi, ka ECB jau sākotnēji nākas izmantot uzraudzības darbības, kas ietver stingru iejaukšanos. Var būt arī gadījumi, kad bankas atbilstoši nereaģē uz sākotnējiem pasākumiem un tāpēc ECB ir spiesta iejaukties lielākā mērā, pastiprinot turpmākos pasākumus atkarībā no tā, cik ilgi problēma nav atrisināta.

Pieejamie pasākumi (kuri neizslēdz cits citu) var tikt veikti paralēli vai secīgi, taču nav noteikta kāda automātiska secība. Tas nozīmē, ka iespējams izlaist vienu vai vairākus eskalācijas ietvara soļus, ja tas nepieciešams sakarā ar konstatējumu smagumu vai korektīvā procesa (neapmierinošu) progresu. Eskalācijas procedūrai virzoties uz priekšu, pieejamo instrumentu klāsts pamatā sašaurinās. Piemēram, ECB vispirms var izmantot ieteikumu, aicinot banku sagatavot rīcības plānu noteiktu trūkumu novēršanai, bet gadījumā, ja iepriekšējais darbs nav nesis rezultātus, noteiktu šā plāna aspektu vai konkrētu pasākumu izpilde var tikt pieprasīta piespiedu kārtā, nosakot saistošas prasības. Tā kā eskalācijas ietvara izmantošana ietver uzraudzības spriedumus un atkarīga no konkrētajiem apstākļiem, rīcības plāna iesniegšana jau sākotnēji var tikt noteikta kā saistoša prasība, iepriekš konkrēti nosakot vai nenosakot tā saturu. Var būt arī tādi gadījumi, kad sakarā ar konstatējumu smagumu vai bankas rīcību nekavējoties nepieciešams pieņemt piespiedu izpildes pasākumus vai piemērot sankcijas, paralēli veicot arī uzraudzības pasākumus.

Eskalācijas ietvara izpildes gaitā uzraugi arī ievēro principu kopumu, kas nodrošina konstatējumu un attiecīgo pasākumu efektīvu identificēšanu, formulēšanu un korektīvo darbību veikšanu (sīkāku skaidrojumu sk. šajā priekšsēdētāja vietnieka runā). Konkrētāk, konstatējot bankā problēmas, tiek veiktas šādas darbības.

• Vispirms uzraugi identificē šo problēmu pamatcēloņus, kas ļauj tiem sagrupēt savus konstatējumus atbilstoši šiem cēloņiem, nevis tikai censties novērst to sekas.

• Uzraugi izmanto proporcionalitātes principu, lai noteiktu savu darbību prioritārās jomas un pielāgotu uzraudzības darbības intensitāti attiecīgā problēmjautājuma smagumam un konkrētajiem apstākļiem.
• Uzraugi formulē uzraudzības darbības, skaidri norādot vēlamos rezultātus, un paziņo savas gaidas bankām, nodrošinot, lai bankas saprastu, kas no tām tiek gaidīts un kādos termiņos.
• Kad pasākumi ir paziņoti, uzraugi monitorē to izpildi un pārliecinās, cik lielā mērā bankas ir apņēmušās tos ievērot un noteiktajā laikā pienācīgi veikt attiecīgās korektīvās darbības. Šajā procesa daļā parasti notiek regulāra mijiedarbība ar banku, kas mēdz būt biežāka nopietnāku problēmjautājumu gadījumā.
• Ja bankas nerisina problēmjautājumus gaidītajā tempā, tādējādi pilnībā neizpildot uzraugu gaidas, uzraugi ir gatavībā eskalēt attiecīgo jautājumu un īstenot stingrākas darbības, lai nodrošinātu ātru un efektīvu korektīvo darbību veikšanu.
• Atkarībā no konstatējumu sarežģītības pakāpes uzraugi jau sākumā plāno potenciālo eskalācijas stratēģiju, sagatavojoties nepieciešamības gadījumā veikt turpmāku darbību (vai darbības) un nodrošinot skaidru komunikāciju ar bankām par to, kādas sekas gaidāmas, ja uzraudzības pasākumi netiks izpildīti.