INTERVIJA

"Banku kapitāla prasības izlīdzinās"

Intervija ar ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāju Andreu Enriu (Andrea Enria) "Uzraudzības biļetenā"

2019. gada 13. novembris

ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētājs Andrea Enria norāda, ka bankas kļuvušas noturīgākas un uzraudzības gaidas nostabilizējušās, taču nākamā vētra, iespējams, jau tuvojas. Viņš arī izklāsta, kas nepieciešams, lai banku apvienošanās būtu veiksmīga, un kāpēc uzraudzībai jākļūst caurredzamākai.

Šomēnes Eiropas banku uzraudzība svin savu piekto gadadienu. ECB un visa uzraudzības iestāžu sistēma kopumā bijusi visai stingra pret bankām attiecībā uz to kapitāla rezervēm un ienākumus nenesošo kredītu līmeni. Vai bankas ir pietiekami noturīgas?

Kad pirms pieciem gadiem tika uzsākta Eiropas banku uzraudzība, bankas vēl cīnījās ar krīzes seku novēršanu un bilanču sakārtošanu. Tām bija jānostiprina savas kapitāla pozīcijas, tās nomāca ienākumus nenesošo kredītu nasta, tām bija jāsaskaras ar skepsi par to iekšējo modeļu drošību un attiecīgi par to veiktajiem riska svērto aktīvu aprēķiniem un jānovērš pārvaldības un iekšējo kontroles procedūru trūkumi. Kopš tā laika esam nogājuši garu ceļu – pēckrīzes korekciju process tuvojas noslēgumam, un bankām noteikto uzraudzības prasību līmenis attiecīgi nostabilizējies.

Eiropas lielākajām bankām tagad ir apjomīgāks un labākas kvalitātes kapitāls, un vidējais pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītājs sasniedzis 14.4%. Tātad kopumā varam redzēt, ka kapitāla prasības un drošības rezerves izlīdzinās, savukārt uzraugi arvien vairāk koncentrē uzmanību uz konkrētām riska jomām atsevišķās bankās. Vienlaikus ienākumus nenesošo kredītu atlikums strauji samazinās (no aptuveni 1 trlj. euro 2014. gadā līdz mazāk nekā 600 mljrd. euro pašlaik). Taču aktīvu kvalitātes rādītāji vēl nav atgriezušies pirmskrīzes līmenī, un starptautiskā mērogā mēs joprojām atpaliekam. Bet mēs ejam pareizajā virzienā, un bankas sasniedz un bieži vien pat pārsniedz mērķus, par kuriem tās vienojušās ar uzraugiem.

Tātad, atbildot uz sākotnējo jautājumu, es teiktu – jā, bankas ir kļuvušas noturīgākas. Bet euro zonas banku sektoru joprojām smagi nomāc vājā pelnītspēja, kas nosaka zemu tirgus novērtējumu. To atspoguļo arī jaudas pārpalikums sistēmā un bažas par uzņēmējdarbības modeļu ilgtspēju ilgtermiņā. Euro zonā banku darbība joprojām ir lielā mērā sadrumstalota valstu ietvaros, kas ir vēl viens kavējošs faktors, domājot par banku efektivitāti. Visbeidzot, joprojām nepieciešami uzlabojumi iekšējās pārvaldības un risku kultūras jomā.

Kā iespējams uzlabot banku pelnītspēju?

Pirmkārt, bankām jākoncentrējas uz jomām, kurās tās var panākt uzlabojumus, proti, uz izmaksu efektivitātes palielināšanu, ieguldījumiem tehnoloģijās un labākas stratēģijas izstrādi un īstenošanu. Tas palīdzēs paaugstināt pelnītspēju. Mums no savas puses jāturpina izdarīt spiediens, piemēram, veicot uzņēmējdarbības modeļu analīzi. Bet mums arī jāapzinās, ka tirgū pastāv strukturāli šķēršļi, kurus mums jācenšas palīdzēt novērst. Veselīgas un pelnītspējīgas bankas labāk varēs stāties pretī jaunai vētrai – un pamalē jau samilzt mākoņi, kas vēstī par to.

Kam banku uzraugi turpmākajos gados pievērsīs vislielāko uzmanību, pārbaudot bankas?

Mēs pavisam noteikti turpināsim centienus sakārtot banku bilances. Mēs veiksim papildu darbu saistībā ar mūsu norādījumiem par ienākumus nenesošiem kredītiem, lai palīdzētu bankām vēl vairāk samazināt ienākumus nenesošo kredītu atlikumu un nākotnē veidot atbilstošākus uzkrājumus. Mēs turpināsim arī darbu pie Eiropas bankās plaši izmantoto iekšējo modeļu atbilstības nodrošināšanas. Tā kā šiem modeļiem ir liela nozīme kapitāla prasību noteikšanā, bankām būs jānovērš trūkumi, kuri atklājās mūsu veiktajā mērķpārbaudē. Visbeidzot, mēs pamatīgāk pārbaudīsim tirdzniecības risku un aktīvu novērtējumu, pievēršot īpašu uzmanību sarežģītiem instrumentiem, kas tiek uzrādīti patiesajā vērtībā.

Turpmākajā darbā mēs centīsimies panākt, lai risku plūsma tiktu ierobežota jau to rašanās brīdī. Pēdējo mēnešu laikā esam apkopojuši datus par banku kredītspējas izvērtēšanas standartiem. Mēs izmantosim šos datus, lai labāk izprastu, kā bankas piešķir kredītus, un identificētu riskus dažādajos banku kredītportfeļu uzņēmējdarbības segmentos, lai vajadzības gadījumā veiktu atbilstošus pasākumus. Citi jautājumi, kas ieņem nozīmīgu vietu mūsu darba kārtībā, ir IT un kiberdrošības riski, pārvaldības un iekšējās kontroles jautājumi un banku uzņēmējdarbības modeļu vispārējā ilgtspējība.

Atmiņām par krīzi izbalējot, mēs saskarsimies ar pieaugošu spiedienu atvieglot regulatīvās prasības un mazināt bankās veikto uzraudzības pasākumu apjomu. Mums jācīnās visiem spēkiem, lai saglabātu mūsu uzraudzības modeli, kas izrādījies ārkārtīgi efektīvs. Taču uzskatu, ka mums jāuzsāk arī vienkāršošanas programma. Ikdienas uzraudzības darba veicēji un bankas ir vienlīdz neapmierinātas ar to, ka mūsu modelis ir samērā smagnējs un ne vienmēr ļauj sadalīt resursus atbilstoši riskiem. Mums jāpieliek patiesas pūles, lai mazinātu administratīvo prasību izpildes slogu un nodrošinātu elastīgākus darba paņēmienus, ja vien tas izdarāms, nekaitējot mūsu mērķiem.

Daudz runāts par pārmērīgi lielo banku skaitu dažviet Eiropā un nepieciešamību pēc apvienošanās. Vai jūs noteiksiet prasību, lai iestādes pēc apvienošanās automātiski palielinātu kapitālu, kā daži uzskata? Kādi ir noteicošie sekmīgas apvienošanās faktori no uzraudzības skatupunkta?

Taisnība, ka Eiropas banku sektorā ir jaudas pārpalikums un šāda situācija vērojama jau labu laiku. Vājās bankas bieži vien neatstāj tirgu, bet gan vārguļo, radot spiedienu uz pārējo banku peļņas maržām. Tāpēc Eiropas bankas ir mazāk pelnītspējīgas, nekā varētu būt.

Sektorā jānotiek konsolidācijai. Tas palīdzētu atjaunot efektivitāti un mazināt jaudas pārpalikumu. Apvienošanās būtu lietderīgas gan nacionālā, gan pārrobežu līmenī, un nav jēgas abstrakti debatēt, kuras no tām būtu vēlamākas. Sakarā ar esošo sadales tīklu pārklāšanos apvienošanās nacionālā līmenī dotu lielākus efektivitātes guvumus. Pārrobežu apvienošanās palīdzētu veidot integrētāku Eiropas banku tirgu, kurā iespējams labāk diversificēt riskus un sekmīgāk absorbēt šokus. Vissvarīgākais ir, lai noteikumi un politikas nostājas neliktu šķēršļus banku izvēlei.

Lai gan stingri atbalstu konsolidāciju, esmu uzraugs un manā ziņā nav aktīvi ieteikt – vai neieteikt – izvēli par labu kādai banku konsolidācijas formai. Mēs, uzraugi, vērtējam apvienošanās dzīvotspēju un noturību no prudenciālā viedokļa. Sekmīgas apvienošanās rezultātā jārodas tādai bankai, kuras uzņēmējdarbības modelis nodrošina spēcīgu pārvaldību, pietiekamu kapitālu un likviditāti, kā arī līdzekļus pelnītspējas veicināšanai. Es gribētu kliedēt uzskatu, ka ECB no iestādēm pēc apvienošanās prasa augstāku kapitāla līmeni. Kapitāla prasības un rezerves atspoguļo uzraudzības novērtējumu par uzņēmējdarbības plānu, kas ir katra iecerētā darījuma pamatā, un tiem ir vidēja termiņa perspektīva. Mūsu mērķis ir atbalstīt apvienoto iestāžu efektīvu pārstrukturēšanu, nevis to kavēt, un nodrošināt, lai izveidotais uzņēmējdarbības modelis būtu ilgtspējīgs.

Kopš ECB banku uzraudzības sākumiem bankas paudušas bažas, ka uzraudzības iestādes pieprasa pārmērīgu datu apjomu. Kādu labumu dod šie dati, kurus vācat, un ko varat darīt, lai atvieglotu bankām pārskatu sniegšanas slogu?

Mēs apzināmies slogu, kas bankām jāuzņemas saistībā ar pārskatu sniegšanas prasībām. Tas ir jautājums, uz kuru bankas bieži vērš uzmanību; mēs sadzirdam un ņemam vērā banku sacīto.

Domāju, ka ECB ir pielikusi nozīmīgas pūles, lai nodrošinātu samērīgu pieeju. Mūsu prasības par pārskatu sniegšanas apmēru un biežumu atšķiras atkarībā no bankas lieluma un riska līmeņa, kas atspoguļojas mūsu uzraudzības spriedumā. Un parasti mazākās bankas sniedz uzraugiem daudz mazāku skaitu datu vienību nekā lielās bankas – proti, vidēji tās sniedz 600 datu vienību salīdzinājumā ar 40 000 datu vienībām, ko sniedz lielākās bankas. Jau apstiprinātas turpmākas pārmaiņas, kas vērstas uz mazāko banku pārskatu sniegšanas prasību vienkāršošanu, un Eiropas Banku iestāde turpina darbu pie tā, lai samazinātu pārskatu sniegšanas izmaksas nelielām iestādēm, kurām nav sarežģītas uzbūves, atbilstoši nesenajiem Kapitāla prasību regulas grozījumiem.

Taču ir divi svarīgi jautājumi, kas mums vēl jāatrisina. Pirmkārt, neatkarīgi no tā, cik samērīga ir mūsu pieeja, tā joprojām var radīt pārmērīgi smagu prasību slogu kopā ar citu iestāžu – t.sk. valstu kompetento iestāžu, makroprudenciālo iestāžu un centrālo banku – noteiktajām pārskatu sniegšanas prasībām. Nepieciešama lielāka koordinācija. Otrkārt, dati atsevišķos gadījumos tiek vākti arī papildus regulārajiem pārskatiem. Šāda datu vākšana nepieciešama, lai konstatētu jaunus riskus vai dziļāk pētītu jau esošo risku novērtējumu. Tā var būt noderīga arī banku riska pārvaldības darbā, jo dod bankām iespēju sevi salīdzināt ar līdzīgām iestādēm. Taču mums jāuzlabo sava plānošana un veids, kā mēs paziņojam par šādām iniciatīvām, kā arī jānodrošina disciplīna. Tieši to mēs pašlaik darām.

Jūs runājāt par to, ka uzraudzības novērtējumiem jākļūst caurredzamākiem. Kāpēc tas ir svarīgi un cik lielā mērā to iespējams panākt, nepārkāpjot uzraudzības konfidencialitāti?

Ir vismaz divi iemesli, kāpēc jāpanāk iespējami liela caurredzamība. Pirmkārt, mūsu darbības var finansiāli ietekmēt plašu iesaistīto personu loku. Šis jautājums kļuvis vēl jo nozīmīgāks, kopš sanācijas gadījumā jāizmanto iekšējie, nevis ārējie līdzekļi. Bankai nonākot finanšu grūtībās, ieguldītājiem un kreditoriem jāzaudē līdzekļi. Tas nozīmē, ka tiem jāsaprot riski, kurus tie uzņemas, un to rīcībā jābūt pietiekamai un atbilstošai informācijai, lai novērtētu šos riskus.

Otrkārt, mērķis, uz kuru tiecamies – drošs un stabils banku sektors –, ir visas sabiedrības mērķis, un mēs to īstenojam kā neatkarīga iestāde. Tas nozīmē, ka mēs piešķiram ļoti lielu nozīmi atbildībai sabiedrības priekšā. Arī tas liek mums būt caurredzamiem – mums rūpīgi jāizskaidro, ko mēs darām, kāpēc mēs to darām un kā mēs to darām. Bankām, ieguldītājiem, kreditoriem un sabiedrībai jāsaprot mūsu principi, mūsu politika un mūsu darbības.

Taču attiecībā uz individuālām bankām mūs ierobežo nepieciešamība nodrošināt konfidencialitāti. Bet es ticu, ka sistēma kopumā var kļūt vēl caurredzamāka. Sākot ar 2021. gadu, bankām būs jāatklāj savas 2. pīlāra prasības jeb saīsinājumā – P2R (Pillar 2 requirements). Pašlaik aptuveni 70% no mūsu uzraudzītajām bankām jau atklāj šo informāciju. Tātad mēs neesam tālu no mērķa, taču vēl pastāv atšķirības, kas vienotā jurisdikcijā nav attaisnojamas. Es ceru, ka spēsim pārliecināt vēl vairāk banku atklāt datus par P2R pašreizējā uzraudzības cikla beigās 2020. gada sākumā. Lai sniegtu vairāk konteksta, mēs pat varētu apsvērt iespēju norādīt, uz kādiem risku novērtējumiem balstās P2R.

Tālākā nākotnē mums jādomā arī par lielāku caurredzamību attiecībā uz 2. pīlāra norādēm, kuras sniedzam bankām. Tās ir lietas, kas mums ļoti nopietni jāapsver.

Jūs esat aicinājis pārstrādāt stresa testus. Kas ir jāmaina un kāpēc?

Kopš krīzes laikiem stresa testi bijuši svarīgs instruments gan uzraugu, gan banku rokās, bet tie jāpielāgo pēckrīzes situācijai. Krīzes laikā stresa testu mērķis bija izmērīt kapitāla deficīta apmēru banku bilancēs. Šodien mēs kā uzraugi galvenokārt izmantojam stresa testus, lai konstatētu vājās vietas, kas varētu novest pie problēmām tālākā nākotnē. Bet tie var sniegt arī noderīgus datus, ko bankas var izmantot savā iekšējā riska pārvaldības darbā, un atklāt ļoti detalizētu informāciju tirgus dalībniekiem. Šo atšķirīgo un potenciāli konfliktējošo mērķu dēļ stresa testi kļuvuši visai komplicēti un resursietilpīgi. Stresa testiem piemīt arī zināma "skaistumkonkursa" dimensija, jo bankas tirgu priekšā cenšas izskatīties pēc iespējas pievilcīgākas – bieži vien uz realitātes rēķina. Laiks atgriezties pie rasējamā dēļa un padomāt, kādi uzlabojumi iespējami.

Pārstrādājot stresa testus, mums jātiecas uz to, lai tie kļūtu pēc iespējas atbilstoši un reālistiski. Vienlaikus ideālajā gadījumā būtu jāsamazina slogs resursu ziņā gan bankām, gan uzraugiem. Tādiem vajadzētu būt Eiropas stresa testu pārstrādāšanas vadošajiem principiem.

Ņemot vērā sacīto, viena iespēja būtu sadalīt stresa testus divos komponentos, nodalot banku perspektīvu un uzraudzības perspektīvu. Banku perspektīva ietvertu lielā mērā neierobežotu augšupvērstu pieeju, saskaņā ar kuru ikviena banka ņemtu vērā savus individuālos apstākļus. Pareizi veicot šādus stresa testus, rezultāti būtu reālistiskāki un atbilstošāki banku riska pārvaldības vajadzībām. Uzraudzības perspektīva ietvertu ierobežotu augšupvērstu pieeju, kas tiktu pārbaudīta, izmantojot lejupvērstas pieejas modeļus. Tas nodrošinātu lielāku konsekvenci starp bankām, kas ir svarīgi, jo, pamatojoties uz rezultātiem, tiek noteiktas kapitāla rezerves – 2. pīlāra norādes. Abu perspektīvu rezultātus varētu publicēt paralēli, lai tirgi varētu veidot savu viedokli.

Tā ir tikai viena ideja par iespējamo risinājumu, un varbūt ir vēl citas idejas. Vienu lietu varu teikt droši – mums šīs idejas jāsāk apspriest iespējami ātri.

Breksits atlikts līdz 2020. gada 31. janvārim. Vai arī jūs dosiet bankām vairāk laika nodrošināt atbilstību uzraudzības gaidām, gatavojoties breksitam?

Kopš brīža, kad Apvienotā Karaliste nolēma izstāties no Eiropas Savienības, esam mudinājuši bankas veikt visus nepieciešamos sagatavošanās darbus breksitam – tām jānodrošina visas nepieciešamās licences, lai turpinātu darbību ES, un tām jāpielāgo savi uzņēmējdarbības modeļi situācijai pēc breksita. Pamatā redzējām, ka bankas – gan tās, kuras pārceļ darbību uz euro zonu, gan tās, kuras reģistrētas šeit un darbojas Apvienotajā Karalistē, bija samērā labi sagatavojušās breksitam 31. oktobrī.

Neraugoties uz to, ka breksits atlikts līdz janvāra beigām, mūsu uzraudzības gaidas un iepriekš apstiprinātie termiņi, kuros bankām jāīsteno savi breksita plāni, nav mainījušies. Mēs turpinām mudināt bankas īstenot izvēlēto darbības modeļu ieviešanu, t.sk. aktīvu un darbinieku pārvietošanu un riska vadības spēju nostiprināšanu ES. Mūsu vēstījums ir tāds pats kā iepriekš – vispārējais laika grafiks nav mainījies.

Schedule of events

Kontaktinformācija presei