"Esam labāk sagatavojušies nākamajai vētrai!"

Intervija ar ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāju Danielu Nuī (Danièle Nouy) Supervision Newsletter, 2018. gada 14. novembris

Interview with Danièle Nouy

Daniela Nuī, kuras piecu gadu pilnvaru termiņš ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētājas amatā beigsies šā gada beigās, apgalvo, ka Eiropas banku uzraudzība ir labāk sagatavojusies nākamajai krīzei un bankas pēc Lehman Brothers sabrukuma kļuvušas noturīgākas. Tomēr viņa mudina Eiropu sniegt lielāku atbalstu banku savienībai un banku sektoram, lai nodrošinātu konsolidāciju un pelnītspēju.

Desmit gadus pēc Lehman sabrukuma, piecus gadus ECB banku uzraudzības vadībā, četrus gadus pēc Vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) izveides. Vai Eiropas bankas ir kļuvušas labākas, drošākas?

Bankas pēdējo desmit gadu laikā noteikti kļuvušas drošākas un stabilākas. Tām ir vairāk kapitāla nekā pirms krīzes un to turējumā esošā kapitāla kvalitāte ir uzlabojusies. Vērtējot konstantu nozīmīgo iestāžu izlasi, redzam, ka to CET1 kapitāla rādītājs 2018. gada 2. ceturkšņa beigās sasniedzis 13.8%, un tas noticis pēc tam, kad bankas bija "iztērējušas" daļu kapitāla rezervju bilanču sakārtošanai. Uzlabojies arī banku finansējuma un likviditātes stāvoklis – to noteica jauni noteikumi, piemēram, saistībā ar likviditātes seguma rādītāju un neto stabila finansējuma rādītāju.

Tādējādi banku rokās ir labāki instrumenti, lai novērstu iespējamos šokus nākotnē. Dažām bankām vēl jānovērš pārmantotās problēmas, taču progress ir redzams. Ienākumus nenesošo kredītu apjoms pēdējos četros gados sarucis par aptuveni 30% līdz 680 mljrd. euro (2014. gadā – aptuveni 1 trilj. euro).

Tā visa rezultātā uzlabojusies banku sektora noturība. Taču mums jāturpina centieni, lai nodrošinātu, ka nākamā krīze nepārsteigs bankas, kurām mantojumā vēl būs sarežģījumi no iepriekšējās krīzes. Būtu naivi iedomāties, ka nepienāks jauna krīze, tāpēc mums jābūt tai gataviem! Un mēs esam gatavi! Eiropā izveidots jauns ietvars krīžu vadībai un rīcībai banku finansiālu grūtību gadījumā. Tas ļauj mums efektīvi un koordinēti risināt potenciālas krīzes situācijas sadarbībā ar Vienotā noregulējuma valdi un Eiropas Komisiju.

Kādi, Jūsuprāt, ir līdz šim lielākie Eiropas uzraugu sasniegumi un kurās jomās būtu nepieciešami uzlabojumi?

Kā pirmo varu minēt ātrumu, kādā tapa Eiropas banku uzraudzības funkcija. Lēmums par tās izveidi tika pieņemts 2012. gada jūnijā un jau pēc diviem gadiem tā bija pilnībā gatava darbam. Ārkārtīgi īsā laikā mēs nolīgām darbiniekus no visas Eiropas, izstrādājām pamatmetodoloģiju un izveidojām nepieciešamos procesus. Manā skatījumā tas tiešām ir būtisks sasniegums.

Pēdējos četros gados esam izveidojuši taisnīgu un konsekventu uzraudzību visā euro zonā. Tādējādi esam palīdzējuši būtiski samazināt riskus banku sektorā. Jau pieminēju mūsu darbu ar ienākumus nenesošiem kredītiem un varētu nosaukt vēl daudzus citus sasniegumus – iekšējo modeļu mērķpārbaude, ar pārvaldību saistītais darbs un mūsu stresa testi ir tikai daži no šiem sasniegumiem.

Taču, protams, ar to darbs nebeidzas. Esam radījuši vienādus nosacījumus visām bankām – ne tikai tāpēc, ka piemērojam vienādi augstus uzraudzības standartus visā euro zonā. Esam arī palīdzējuši saskaņot attiecīgo juridisko bāzi. Tomēr mūsu kā uzraugu pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas – likumdevēju rokās ir tiesību aktu turpmāka saskaņošana. Un viņiem vēl nāksies papūlēties – Eiropas banku uzraudzībai nepieciešamas Eiropas līmeņa normas.

Dažkārt šķiet, ka uzraugi vēlas nesavienojamas lietas: aicinot bankas rast veidus, kā gūt peļņu, vienlaikus neuzņemoties pārāk daudz riska, vai veikt konsolidāciju, nekļūstot pārāk lielām, lai nevarētu atļauties to maksātnespēju. Kādi ir uzraugu būtiskākie apsvērumi, vērtējot bankas?

Kopumā bankām, sniedzot pakalpojumus Eiropas uzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām, nepieciešami droši un stabili uzņēmējdarbības modeļi. Un tas nozīmē, ka nepieciešami ilgtspējīgi, tātad pelnītspējīgi uzņēmējdarbības modeļi. Eiropā ir bankas, kuru peļņa nesasniedz kapitāla izmaksas – ilgākā termiņā šāda situācija nav ilgtspējīga. Ja bankas negūst peļņu, tās nespēj veidot nepieciešamās kapitāla rezerves un tas var likt tām uzņemties pārāk daudz riska.

Galu galā tas ir līdzsvara jautājums. Bankām jāgūst peļņa un peļņa nav iespējama, neuzņemoties riskus. Tik tiešām – risku uzņemšanās ietverta banku darbības būtībā. Bankām būtiski ir spēt atbilstoši identificēt, pārvaldīt un mazināt šos riskus. "Pārmērīgs risks" ir tāds risks, kas pārsniedz bankas spēju to pārvaldīt un segt. Tāpēc mēs kā uzraudzības iestāde pievēršam īpašu uzmanību šim jautājumam: kā banka veic risku pārvaldību?

Runājot par Eiropas banku sektora konsolidāciju, lielāks tirgus, kurā bankas varētu veikt pārrobežu konsolidāciju, veicinātu banku sektora atveseļošanos. Vienlaikus spēcīgs pārrobežu banku tirgus var palīdzēt decentralizēt riskus visā banku sektorā, tādējādi samazinot sistēmisku traucējumu iespējamību. Šajā saistībā, protams, veikti arī likumdošanas uzlabojumi. Likumdevēji izstrādājuši noteikumus, t.sk. par papildu "darbības turpināšanas kapitāla" prasībām sistēmiskajām bankām, minimālajām pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasībām (MREL) un kopējā zaudējumu absorbēšanas spējām (TLAC). Turklāt tagad ieviestas procedūras, kas ļauj pat lielajām bankām bankrotēt kontrolētākā veidā.

Jūs esat vairākkārt uzsvērusi, ka banku uzraudzības mērķis nav visu banku glābšana un ka vienmēr būs bankas, kuras bankrotēs. Kāda ir ECB banku uzraudzības funkcijas pieeja risku pārvaldībai jeb, ja tā var teikt, tās vēlme uzņemties risku?

Mūsu mērķis ir noturīgs un raiti funkcionējošs banku tirgus. Un, lai tirgus varētu raiti darboties, bankām jābūt iespējai bankrotēt. Ja nepastāvētu bankrota draudi, beigtos konkurence, zustu tirgus dinamika un apstātos progress. Politika, kas nepieļauj bankrotu, ir neiespējama un nav vēlama. Tāpēc krīzes laikā mēs esam gatavi pieņemt neizbēgamo un pasludināt, ka banka "kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga".

Mēs nevaram un negrasāmies novērst banku bankrotu par katru cenu. Tā vietā mēs samazinām bankrotu risku un mazinām to ietekmi. Šajā nolūkā mēs veicam neatkarīgu, uz nākotni vērstu un uz riskiem balstītu banku uzraudzību. Vienlaikus cieši sadarbojamies ar Vienotā noregulējuma valdi, lai sagatavotos iespējamajiem banku maksātnespējas gadījumiem. Mēs arī pieprasām bankām sagatavot pamatotus un saprātīgus atveseļošanas un noregulējuma plānus.

Banco Popular, Veneto Banca, Banca Popolare di Vicenza… Vai šos gadījumus uzskatāt par ECB banku uzraudzības jomas neveiksmēm? Kāpēc šo banku problēmas netika konstatētas 2014. gada visaptverošā novērtējuma ietvaros, kad risinājumi varēja būt lētāki?

Jāsaka, ka šīs bankas no paša sākuma tika atzītas par ļoti vājām. Kad pārņēmām uzraudzības funkcijas, mēs rūpīgi izvērtējām to vājumu un lūdzām tām veikt pasākumus, lai tās atgrieztos uz ilgtspējīgas attīstības ceļa. Taču šīs bankas neveica nepieciešamos pasākumus, vai arī veica tos nepietiekamā apjomā un novēloti. Tāpēc stāvoklis turpināja pasliktināties. Tā rezultātā visbeidzot vienīgais iespējamais iznākums bija pasludināt, ka šīs bankas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas.

Aicinājumi izveidot patiesi Eiropas mēroga bankas kļūst arvien skaļāki un viens no iemesliem ir arī mazināt globālo investīciju banku ietekmi. Kā, Jūsuprāt, to varētu panākt?

Kā jau teicu, Eiropā joprojām ir virkne banku, kuru peļņa nesasniedz kapitāla izmaksas. Banka šādi var darboties kādu laiku, bet ne mūžīgi – tas vienkārši nav ilgtspējīgi. Šādam pelnītspējas trūkumam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir banku pakalpojumu jaudas pārpalikums Eiropā. Viena no iespējām uzlabot pelnītspēju ir zināma konsolidācija nacionālajā vai Eiropas līmenī.

Pēc banku savienības izveides bankām tagad ir vairāk iespēju veikt apvienošanos. Ir paplašinājies potenciālo partneru loks. Tāpēc nākotnē biežāk būs vērojama banku pārrobežu apvienošanās. Tas ne tikai palīdzētu samazināt nozares banku skaitu, bet arī uzlabotu Eiropas finanšu integrāciju.

Taču uzraugu pienākums nav pieņemt lēmumu par to, kura apvienošanās ir vēlama, kura – nē. Šis lēmums ir baņķieru un tirgus dalībnieku rokās. Mūsu uzdevums drīzāk ir kritiski izvērtēt apvienošanās procesā iesaistīto banku gaidas, pārliecināties, ka jaunās iestādes uzņēmējdarbības modelis balstīts uz stabiliem pamatiem un ticama scenārija un, ja nepieciešams, izvirzīt zināmus nosacījumus, izsniedzot atļauju. Šajā saistībā ļoti noderīgi ir tas, ka banku uzraudzība visā euro zonā šobrīd tiek veikta vienādi. Protams, mazinot sadrumstalotību un uzlabojot juridiskās bāzes saskaņošanu, arī tiktu veicināta Eiropas pārrobežu banku grupu attīstība.

Kādas, Jūsuprāt, ir lielākās priekšrocības un lielākie izaicinājumi, strādājot savienībā ar 19 valstu iestādēm, no kurām katrai ir sava vēsture, pieredze, zināšanas un kompetence?

Protams, izaicinājumu ir daudz. Sākot ar saskaņotas juridiskās bāzes trūkumu un beidzot ar valodu un kultūru atšķirībām. Tas prasa daudz apņēmības un pūļu, lai pie viena galda savestu kopā 19 valstu un 26 nacionālo iestāžu uzraugus. Taču ir ārkārtīgi aizraujoši vērot, kā cilvēki no visas Eiropas var kopīgi strādāt un var uzlabot uzraudzības procesu, nosakot labāko uzraudzības praksi un pielietojot to, kā arī mācoties vienam no otra un veicinot kopēju Eiropas kultūru.

Šādam kopdarbam ir arī daudzas priekšrocības un tas noteikti ir pūliņu vērts. Uzraugu komanda, kurā ir pārstāvji no visas Eiropas, var panākt daudz vairāk nekā komanda, kurā ir tikai vienas valsts pārstāvji. Dažādās perspektīvas palīdz uzraugiem rast labākus risinājumus. Un tās palīdz izvairīties no šauri nacionāla skatījuma, kas bieži kavē labi paveikt uzraudzības darbu. Eiropas banku uzraudzība ļauj vienādi piemērot stingru un godīgu uzraudzību visām euro zonas bankām. Visbeidzot, kopā mēs esam stiprāki, un gan bankas, gan uzraugi būs labāk sagatavoti nākamajai vētrai.

Kādas ir būtiskākās sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai visbeidzot pabeigtu banku savienības izveidi? Un, Jūsuprāt, ko Eiropai nozīmē spēcīga banku savienība?

Sākšu ar atbildi uz otro jautājumu. Loģika ir diezgan skaidra – spēcīga banku savienība nozīmē drošākas un stabilākas bankas, kas labāk spēj sniegt drošu atbalstu Eiropas uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Tas dod nozīmīgu ieguldījumu veselīgas tautsaimniecības attīstībā.

Taču, lai saņemtu šo atlīdzību, mums vispirms jāpabeidz banku savienības izveide. Jau esmu minējusi, ka noteikumu kopumam bankām nepieciešamas patiesi Eiropas mēroga pārvērtības. Sadrumstalots regulatīvais ietvars nevar kalpot par patiesas banku savienības pamatu. Līdzīgi redzam, ka norobežojumi un barjeras sadrumstalo tirgu. Tāpēc vēl nepieciešams nojaukt dažus žogus. Kā piemēru varu minēt šķēršļus prasību nepiemērošanai pārrobežu līmenī saistībā ar kapitālu, likviditāti un lielajiem riska darījumiem.

Turklāt nepieciešama solidaritāte, ko piedāvā Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma. VUM būtiski samazinājusi euro zonas banku riska līmeni, tāpēc ir pienācis laiks spert šo soli. Vienlaikus mums jāizveido arī Eiropas līmeņa aizsargmehānisms Vienotajam noregulējuma fondam.

Kas Jums rada visvairāk bažu attiecībā uz Eiropas institucionālo struktūru?

Būtisks ir vērienīgums un ātrums. Mani visvairāk uztrauc, ka Eiropa, cenšoties pabeigt banku savienības izveidi, varētu neveikt pasākumus pietiekamā apjomā vai darīt to novēloti. Atmiņas par krīzi sāk izbālēt, nacionālās intereses varētu ņemt virsroku un, iespējams, samazināsies griba uzsākt Eiropas mēroga reformas. Tas viegli varētu radīt sarežģījumus nākotnē. Eiropas likumdevēji rīkojās ļoti drošsirdīgi un pareizi, pieņemot lēmumu šķērsot upi un pāriet no nacionālās banku uzraudzības uz Eiropas banku uzraudzību. Tagad, atrodoties upes vidū, mēs nedrīkstam apstāties. Nav prātīgi atrasties upes vidū, kad sāksies nākamā vētra. Mums jātiek pāri otrā krastā. Virzība uz priekšu visdrīzāk nozīmēs mazākas izmaksas krīzes laikos un lielākas priekšrocības labos laikos.

Un, visbeidzot, kā Jūsuprāt būs attīstījusies Eiropas banku uzraudzība pēc pieciem gadiem?

Eiropas banku uzraudzība kopš izveides 2014. gadā ir būtiski attīstījusies. No nulles esam izveidojuši labi funkcionējošu uzraudzības mehānismu. Taču pagājuši tikai četri gadi, tāpēc, protams, joprojām nepieciešami uzlabojumi. Mums jāuzlabo lēmumu pieņemšanas process – ļoti noderīga būtu reāla pilnvaru deleģēšana, kas iestrādāta VUM ietvarā. Un mums jāturpina vienkāršot procesus – arī lai novērstu darba dublēšanos valstu uzraudzības iestāžu un ECB starpā. Mums jāveicina informācijas un pieredzes apmaiņa valstu uzraudzības iestāžu un ECB starpā. Un, runājot vispārīgāk, mums nepieciešams pilnībā apzināties, ka banku uzraugiem euro zonā tagad ir Eiropas pilnvaras, neraugoties uz to, vai viņi strādā Parīzē, Frankfurtē, Briselē vai Madridē.

Schedule of events

Kontaktinformācija presei