Meklēšanas opcijas
Sākums Medijiem Noderīga informācija Pētījumi un publikācijas Statistika Monetārā politika Euro Maksājumi un tirgi Karjera
Ierosinājumi
Šķirošanas kritērijs

Kas ir iekšējie modeļi?

06.04.2021. (aktualizēts 03.11.2021.)

Iekšējie modeļi ir statistiski modeļi, kurus bankas var izmantot, lai noteiktu, cik daudz kapitāla tām nepieciešams. Jo vairāk risku apdraud banku, jo vairāk kapitāla tai nepieciešams.

Saskaņā ar ES banku darbības noteikumiem banku rīcībā jābūt pietiekamam kapitāla apjomam, lai segtu negaidītus zaudējumus, ko nosaka ar banku portfeļiem saistītie riski. Šo nepieciešamo apjomu dēvē par kapitāla prasībām.

Lai noteiktu, vai banka izpildījusi kapitāla prasības, tai jānovērtē savi riski, un banka to var darīt, izmantojot

  • regulatoru noteikto standartizēto pieeju vai
  • savus iekšējos modeļus, kuriem jāatbilst vairākām regulatoru noteiktām prasībām.

Lai izmantotu iekšējos modeļus, bankām jāsaņem speciāla atļauja.

Uzraudzība – dziļāks ieskats. Kāpēc bankām nepieciešams kapitāls?

Kā tas notiek?

Kā aprēķina bankai nepieciešamo kapitāla apjomu?

Lai novērtētu, vai bankas kapitāls ir pietiekams, mēs izmantojam kapitāla rādītājus, piemēram, kopējā pirmā līmeņa pamata kapitāla (CET1) rādītāju. CET1 kapitāls ir augstākās kvalitātes kapitāls, kā definēts banku darbību regulējošajos tiesību aktos. Tas parasti ietver akcijas, nesadalīto peļņu un citas rezerves. CET1 rādītājs atspoguļo attiecību starp bankas CET1 kapitālu un tās riska svērtajiem aktīviem.

Riska svērtie aktīvi ir bankas portfeļos ietverto risku rādītājs. Tie parāda, cik riskanti ir bankas aktīvi. Bankas aktīvi parasti ietver tās klientiem izsniegtos aizdevumus, kā arī skaidro naudu, t.i., faktiski visu, kas bankai pieder.

Bankas CET1 rādītājs pieaug, ja palielinās bankas kapitāls (piemēram, ja banka emitē jaunas akcijas vai nesadala peļņu) vai samazinās tās riska svērtie aktīvi (piemēram, ja banka samazina ar saviem portfeļiem saistītos riskus, pārdodot aktīvus vai aizstājot tos ar mazāk riskantiem aktīviem).

Saskaņā ar standartizēto pieeju bankas saviem aktīviem piemēro standarta riska pakāpes. Turpretī iekšējie modeļi ļauj bankām pašām aplēst savus riskus. Tie pielāgoti katras konkrētās bankas apstākļiem un tāpēc ļauj precīzāk novērtēt riskus. Tas dod iespēju efektīvāk izmantot kapitālu un nodrošināt labāku risku pārvaldību. Kredītriska iekšējie modeļi ļauj aplēst riska parametrus, piemēram, saistību neizpildes varbūtību viena gada laikā vai zaudējuma apmērus gadījumā, ja kredītņēmējs nespētu atmaksāt aizdevumu.

Bankām, kuras nolemj izmantot iekšējos modeļus, jāiegulda līdzekļi augstas kvalitātes modeļu izstrādē un uzturēšanā. Tām jāievieš uzticami iekšējās validācijas un pārraudzības procesi.

Iekšējo modeļu uzraudzība

Ja iekšējie modeļi netiek regulāri aktualizēti un rūpīgi uzraudzīti, var gadīties, ka tie nespēj pienācīgi novērtēt bankas riskus. Tieši tāpēc banku uzraugiem rūpīgi jāmonitorē banku iekšējie modeļi.

Ja banka vēlas izmantot savus modeļus, tai jāsaņem atļauja no uzraudzības iestādes. Pirms atļaujas piešķiršanas uzraudzības iestāde pārbauda, vai banka atbilst piemērojamajām prasībām.

No 2016. līdz 2021. gadam mēs īstenojām plaša mēroga banku iekšējo modeļu mērķpārbaudi (TRIM projektu). Viens no pārbaudes mērķiem bija nodrošināt, ka bankas izpilda regulatoru noteiktās prasības, tādējādi mazinot nekonsekvenci un nepamatotas (t.i., uz riskiem nebalstītas) risku svērto aktīvu atšķirības.

Iekšējo modeļu mērķpārbaude (TRIM projekts)

Mēs arī izskaidrojām savu izpratni par ES tiesību aktos ietvertajiem noteikumiem par iekšējiem modeļiem savos norādījumos par iekšējiem modeļiem.

Papildu drošības mehānisms

Regulatori nolēma ieviest vēl vienu papildu drošības mehānismu – iegūto rezultātu zemāko robežu. Kad šis mehānisms būs pilnībā ieviests, ar iekšējiem modeļiem iegūtie rezultāti (t.i., riska svērtie aktīvi, ko bankas aprēķina, izmantojot iekšējos modeļus) nedrīkstēs būt zemāki par noteiktu robežvērtību. Regulatori noteikuši, ka šī zemākā robeža ir 72.5% no riska svērto aktīvu apjoma, kas šai pašai bankai aprēķināts, izmantojot standartizēto pieeju.

Iegūto rezultātu zemākā robeža tika ieviesta kā aizsargmehānisms, lai novērstu pārmērīgas riska svērto aktīvu atšķirības un padarītu riska svērtā kapitāla rādītājus salīdzināmākus.

Trauksmes celšana