Bieži uzdotie jautājumi saistībā ar ECB norādījumiem par iekšējā kapitāla un iekšējās likviditātes pietiekamības novērtēšanas procesu (ICAAP un ILAAP)

ECB pieredze rāda, ka ICAAP un ILAAP nepieciešams uzlabot visās iestādēs. Ievērojams progress ICAAP un ILAAP jomā bijis vērojams tikai dažās nozīmīgajās iestādēs.

ICAAP un ILAAP iestādēm ir ārkārtīgi svarīgi kapitāla un likviditātes pietiekamības pārvaldīšanā. Lai veicinātu uzlabojumus nozīmīgo iestāžu ICAAP un ILAAP jomā, ECB īsteno daudzgadu plānu. Pamatojoties uz intensīvu dialogu ar iestādēm un citiem nozares pārstāvjiem par 2017. gadā publicētajiem norādījumu projektiem un, ņemot vērā turpmāko informāciju, ECB pilnveidojusi un papildinājusi savas uzraudzības norādes par ICAAP un ILAAP. Svarīgi uzsvērt, ka nozīmīgās iestādes tiek aicinātas nekavējoties sākt īstenot praksē ECB uzraudzības gaidas, kuras izklāstītas Norādījumos, neraugoties uz to, ka ECB uzraugi tos sāks piemērot tikai ar 2019. gada 1. janvāri. Ja nozīmīgās iestādes izlems ievērot Norādījumus, tās aicinātas darīt to ciešā sadarbībā ar kopējām uzraudzības komandām (KUK), proaktīvi informējot tās par savu situāciju un plāniem.

Jāatzīmē, ka ECB laikā, kopš tā 2016. gada janvārī pirmo reizi publicēja savas ICAAP un ILAAP gaidas, nav mainījusi Norādījumu vispārējo filozofiju. Tā trijos soļos, proti, 2017. gada februārī, 2018. gada martā un 2018. gada novembrī, kad tika publicēta galīgā versija, tikai sīkāk izskaidrojusi šīs gaidas.

Iesniedzot ICAAP un ILAAP informāciju (t.sk., piemēram, ICAAP veidni) savām KUK, 2019. gadā nozīmīgajām iestādēm atsauces datums ir 2018. gada 31. decembris. ECB izmantos Norādījumus nozīmīgo iestāžu ICAAP un ILAAP novērtējumā tikai, sākot ar 2019. gada 1. janvāri.

Tiek sagaidīts, ka nozīmīgās iestādes, 2019. gadā iesniedzot ECB datus un informāciju par ICAAP un ILAAP, ņems vērā publicētos Norādījumus. Jāatzīmē, ka ECB laikā, kopš tā 2016. gada janvārī pirmo reizi publicēja savas ICAAP un ILAAP gaidas, nav mainījusi Norādījumu vispārējo filozofiju. Tā trijos soļos, proti, 2017. gada februārī, 2018. gada martā un 2018. gada novembrī, kad tika publicēta galīgā versija, tikai sīkāk izskaidrojusi šīs gaidas. Turklāt Norādījumi pilnībā atbilst 2016. gada janvārī publicētajām ICAAP un ILAAP gaidām. Svarīgi atzīmēt, ka ICAAP informācija, kas tiek sniegta, izmantojot ICAAP veidni, jāsniedz no ekonomiskās perspektīvas.

Sakarā ar to, ka pieeja ICAAP un ILAAP un to loma dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras, nozīmīgo iestāžu prakse šķita ļoti neviendabīga. Piemēram ICAAP atšķirības cita starpā bija vērojamas saistībā ar ICAAP vispārējo lomu iestāžu pārvaldē un lēmumu pieņemšanā, ekonomiskās perspektīvas un normatīvās (vai regulatīvās) perspektīvas lomu un vispārējo ICAAP pieeju, t.i., tā dēvētās "darbības turpināšanas" vai "darbības pārtraukšanas" koncepcijas pielietojumu. Dažās dalībvalstīs ICAAP un ILAAP uzlūko kā iestāžu risku pārvaldības procesa centrālo elementu, bet citās šie procesi saistās ar kapitāla un likviditātes pietiekamības pārskata sagatavošanu uzraudzības iestādei vai tiek lietoti kā šādu pārskatu sinonīmi. ECB konstatējusi ievērojamu progresu ICAAP un ILAAP jomā tikai dažās nozīmīgajās iestādēs.

Visas nozīmīgās iestādes tiek aicinātas uzlabot savu ICAAP un ILAAP. Mēs sagaidām, ka mūsu būtiski pilnveidoto Norādījumu publicēšana palīdzēs iestādēm šajā jomā.

Pirmkārt, ICAAP un ILAAP nodrošina svarīgu informāciju, kas Eiropas banku uzraudzības ietvaros tiek izmantota uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesā (SREP). Šie procesi tiek izmantoti visu SREP elementu novērtējumos un 2. pīlāra kapitāla un likviditātes prasību noteikšanas procesos. Paredzams, ka nākotnē ICAAP un ILAAP loma SREP vēl vairāk paplašināsies.

ICAAP un ILAAP ir būtiski faktori saistībā ar iestāžu noturību. Tāpēc ECB ik gadu novērtē šos procesus SREP ietvaros. Ja ECB konstatē trūkumus, tā var veikt uzraudzības pasākumus, lai attiecīgajā iestādē risinātu šīs problēmas. Šādi pasākumi var ietvert arī papildu kapitāla vai likviditātes noteikšanu, lai risinātu paaugstināto nenoteiktību saistībā ar iestāžu risku pārvaldību un mudinātu nozīmīgās iestādes novērst atklātos trūkumus.

ECB uzmanība galvenokārt vērsta uz to, lai panāktu banku sektora stabilitāti, nodrošinot, ka tiek uzturēta iestāžu darbības turpināšana. Tāpēc ICAAP Norādījumos aprakstītās ICAAP pieejas mērķis ir veicināt iestāžu darbības turpināšanos, nodrošinot pienācīgu kapitalizāciju. Kopš 2016. gada ECB ir nepārtraukti aicinājusi iestādes pāriet no ICAAP pieejas, kas balstās uz darbības pārtraukšanas koncepciju, uz pieeju, kas vērsta uz darbības turpināšanu.

Gan ICAAP, gan ILAAP balstās uz diviem vienlīdz svarīgiem pīlāriem, kuri viens otru papildina – ekonomisko un normatīvo perspektīvu. Abas šīs perspektīvas izgaismo attiecīgo iestādi apdraudošos riskus un tās kapitāla un likviditātes pietiekamību no ļoti atšķirīgiem viedokļiem. Lai apzinātu riskus, kas apdraud attiecīgo iestādi, tai jāapsver kapitāla un likviditātes pietiekamības pārvaldība gan normatīvās, gan ekonomiskās perspektīvas kontekstā.

Iestādēm jebkurā laikā jānodrošina 1. pīlāra un 2. pīlāra kapitāla un likviditātes prasību izpilde (ko novērtē normatīvās perspektīvas kontekstā). Taču, kā parādīja nesenā finanšu krīze, lai nodrošinātu iestāžu izdzīvošanu jebkuros apstākļos, nepietiek ar to, ka tiek ņemta vērā tikai šī perspektīva. Piemēram, bija iestādes, kuras no regulatīvā kapitāla perspektīvas izskatījās spēcīgas, un tomēr tām bija grūti nodrošināt pietiekamu likviditāti un finansējumu, jo to darījuma partneri tām pietiekami neuzticējās un vairs neuzlūkoja tās kā drošus darījuma partnerus. Šie darījuma partneri zināja, ka iestāžu ekonomiskais pamats bija pasliktinājies, lai gan tas (pagaidām) neatspoguļojās to bilancēs un, piemēram, to regulatīvajos kapitāla rādītājos. Literatūrā šādas bankas tika dēvētas par "zombijiem".

Tāpēc šīs perspektīvas nevar viena otru aizstāt. Tām vienai otru jāpapildina un – jo īpaši – savstarpēji jānodrošina informācija.

Pagātnē dažas nozīmīgās iestādes izmantoja ICAAP pieeju, ko tās dēvēja par "darbības turpināšanas" pieeju. Šādas pieejas pamatprincips ir konstatēt, vai attiecīgajā laika punktā (t₀) iestāde joprojām izpildītu regulatīvās un uzraudzības pašu kapitāla prasības, ja materializētos riski, kurus tā ICAAP ietvaros kvantitatīvi noteikusi nākamajiem 12 mēnešiem. Veicot šādu novērtējumu, iestāde pamatā no sava bilancē uzrādītā pašreizējā (t₀) pašu kapitāla atņēma to apjomu, kas bija nepieciešams, lai izpildītu uzraudzības/regulatīvās kapitāla prasības. Tad tā salīdzināja atlikušo daļu – ko dažkārt dēvē par "brīvo pašu kapitālu" – ar kvantitatīvi novērtēto riska pozīciju. Risku vērtība ietvēra visus riskus, kādi potenciāli varēja ietekmēt regulatīvo pašu kapitālu un 1. pīlāra kapitāla rādītājus turpmāko 12 mēnešu laikā. Bieži vien riski tika kvantitatīvi izteikti, izmantojot modeļus, ar kuriem iegūst VaR ar 99% ticamības līmeni (dažos gadījumos tika izvēlēts zemāks ticamības līmenis, lai ņemtu vērā to darbības turpināšanas aspektu, pretstatā "darbības pārtraukšanas" pieejai).

Faktiski pašreizējais pašu kapitāls tika salīdzināts ar 1. pīlāra un 2. pīlāra prasības summu, kam pieskaitīti visi ICAAP ietvaros attiecībā uz t₀ kvantitatīvi novērtētie riski (kredītrisks, tirgus risks, darbības risks, IRRBB utt.).

ICAAP Norādījumos izklāstītā normatīvā perspektīva atšķiras no šādas pieejas, jo tā neparedz atsevišķu ICAAP risku kvantitatīvo novērtējumu attiecībā uz t₀. Tā vietā tiek sagaidīts, ka iestādes t₀ nosaka 1. pīlāra rādītājus un salīdzina tos ar ārējām kapitāla prasībām (1. pīlāra un 2. pīlāra kapitāla prasībām, kapitāla rezervēm) un 2. pīlāra kapitāla norādēm. Šo darbību atkal veic pēc viena gada, aplēšot 1. pīlāra rādītājus t₁, kā arī turpmākajos gados (vismaz t₂, un t₃). Tiek sagaidīts, ka šajās aplēsēs loģiski tiek ņemta vērā visu veidu ietekme, kas nākotnē attiecīgajos scenārijos ietekmēs 1. pīlāra rādītājus. Tas ietver riska svērto aktīvu pārmaiņas kopā ar peļņas un zaudējumu ietekmi un cita veida ietekmi uz pašu kapitālu, ko izraisa kredītsaistību neizpilde, tirgus cenu pārmaiņas, procentu likmju pārmaiņas utt.

Normatīvā perspektīva ir salīdzināma ar daudzu iestāžu īstenoto regulatīvā kapitāla plānošanas praksi. Taču nozīmīgajām iestādēm jāapzinās, ka ECB gaidas attiecībā uz kapitāla plānošanu viennozīmīgi sniedzas tālāk par to, ko daudzas iestādes darījušas pagātnē, piemēram, saistībā ar nelabvēlīgo scenāriju izvēli un to, cik nelabvēlīgi ir pieņēmumi par nākotnes norisēm, kuras tiek vērtētas nelabvēlīgajos scenārijos.

Nē, tas netiek sagaidīts. Taču ECB sagaida, lai nozīmīgās iestādes izmantotu prudenciālu un konservatīvu pieeju. Tas nozīmē, ka tām kopumā nevajadzētu būt mazāk konservatīvām, nosakot parametrus un citus pieņēmumus, kas ir to kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģiju pamatā ekonomiskās perspektīvas kontekstā.

To nevajadzētu jaukt ar zemākajiem līmeņiem, kurus piemēro uzraugi. Kā paredz EBI pamatnostādnes par SREP, uzraugi konkrētiem riskiem kā zemāko līmeni piemēros 1. pīlāra kapitāla prasības.

Pamatā Norādījumi nav juridiski saistoši un tāpēc tie neaizstāj un nemaina nevienu piemērojamo tiesību aktu, ar kuru tiek īstenots CRD IV 73. un 86. pants. Gadījumos, ja noteiktos apstākļos Norādījumi neatbilstu piemērojamiem tiesību aktiem, ECB, vērtējot nozīmīgo iestāžu ICAAP un ILAAP, piemērotu attiecīgos tiesību aktus. Taču ECB izstrādājusi Norādījumus ļoti ciešā sadarbībā ar valstu kompetentajām iestādēm. Tāpēc nav sagaidāms, ka varētu rasties šādi konflikti starp Norādījumiem un valstu tiesību aktiem.

Nē. ECB savos Norādījumos skaidri pasaka, ka ir nepareizi to uztvert šādi, jo vadības rezervju koncepcija pēc būtības nenosaka jaunas minimālās kapitāla/likviditātes prasības virs jau esošajā minimālā apjoma. Lai gan pamatā tiek sagaidīts, ka vadības rezervēm jābūt virs nulles, iestādei ir iespēja argumentēt, ka – atkarībā no izvērtētā scenārija – vadības rezerves nulles līmenī tomēr ļauj ilgtspējīgi īstenot tās uzņēmējdarbības modeli. Vadības rezervju koncepcija tikai atspoguļo faktu, ka iestādes parasti pēc savas iniciatīvas nodrošina kapitālu virs prudenciālajām minimālajām prasībām, vienkārši tāpēc, ka pretējā gadījumā tās nevarētu atrast darījuma partnerus, klientus, darbiniekus un ieguldītājus, kas tām nepieciešami uzņēmējdarbības modeļa īstenošanai. Taču Norādījumos iestādes skaidri aicinātas novērtēt kapitāla/likviditātes līmeni, kas katrai no tām vajadzīgs katrā no novērtētajiem scenārijiem. Tām jānosaka konkrēts vadības rezervju apjoms, jāpamato tas un jādokumentē šis pamatojums. Tas atbilst vispārējai ICAAP būtībai, proti, tam, ka iestādēm pilnībā jāapzinās riski, kas tās apdraud, un aktīvi tie jāpārvalda.

Norādījumos nav aprakstīti konkrēti normatīvās perspektīvas kontekstā izmantojami negatīvie scenāriji, jo tiek sagaidīts, lai tie tiktu samēroti ar katras iestādes uzņēmējdarbību, darbības vidi, risku profiliem un attiecīgi ar ievainojamības aspektiem, kuri visi katrai iestādei lielā mērā atšķiras. 7. principā Norādījumos skaidrots, ka "nelabvēlīgo scenāriju klāstam būtu pienācīgi jāaptver būtiski ekonomiskās lejupslīdes periodi un finanšu šoki, atbilstoši konkrētajai iestādei raksturīgi ievainojamības aspekti, riska darījumi ar svarīgākajiem darījuma partneriem un ticama to kombinācija".

Kas attiecas uz negatīvo scenāriju pamatā esošo nelabvēlīgo apstākļu vēlamo smaguma pakāpi, Norādījumos saistībā ar 7. principu skaidrots, ka ECB izpratnē "nelabvēlīgs" nozīmē nopietna stresa apstākļus: "Smaguma pakāpei jāatbilst tādām norisēm, kas ir ticamas, bet no iestādes viedokļa ir tik smagas kā jebkuras norises, kas krīzes situācijā novērojamas saistībā ar tirgiem, faktoriem vai nozarēm, kas ir visbūtiskākās iestādes kapitāla/likviditātes pietiekamībai".

Iekšējā kapitāla definīcijai būtu jāatbilst iestādes ekonomiskā kapitāla pietiekamības koncepcijai un iekšējiem kvantitatīvajiem risku novērtējumiem. Ekonomiskā kapitāla pietiekamības koncepcija ir iekšēja koncepcija, kas vērsta uz to, lai ekonomiskās perspektīvas kontekstā iestādes finanšu resursi (iekšējais kapitāls) tai ļautu pastāvīgi segt riskus un saglabāt darbības nepārtrauktību.

Jāatzīmē, ka iekšējā un regulatīvā kapitāla apjoms var būtiski atšķirties, jo to definīcijas pamatā ir atšķirīgas koncepcijas. Tas skaidrojams ar faktu, ka iekšējam kapitālam būtu jāatspoguļo iestādes ekonomiskā vērtība, savukārt regulatīvais kapitāls galvenokārt balstās uz regulatīvajām definīcijām, bet pamatā var ietvert arī grāmatvedības pieņēmumus. Atkarībā no katras iestādes konkrētās situācijas un piemērotajiem grāmatvedības standartiem ekonomisko vērtību novirzes no uzskaites vērtībām var radīt būtiskas atšķirības.

Tas pats sakāms par kvantitatīvo risku noteikšanu – arī šajā jomā no normatīvā viedokļa tiek vērtēta visu risku ietekme uz regulatīvajiem rādītājiem, tādējādi vadoties no grāmatvedības noteikumiem un regulatīvajām definīcijām. Turpretī ekonomiskajā perspektīvā tiek novērtēts, kā iestādi būtiski apdraudošo risku kopums var ietekmēt tās ekonomisko vērtību. Kredītriska starpības riski saistībā ar posteņiem, kuri nav uzrādīti patiesajā vērtībā, ir tipisks piemērs riskiem, kurus šo abu perspektīvu kontekstā būtu jānovērtē atšķirīgi.

Iekšējās likviditātes rezervju definīcijai būtu jāatbilst iestādes ekonomiskās likviditātes pietiekamības koncepcijai un iekšējiem kvantitatīvajiem risku novērtējumiem. Ekonomiskā likviditātes pietiekamības koncepcija ir iekšēja koncepcija, kas vērsta uz to, lai ekonomiskās perspektīvas kontekstā iestādes finanšu resursi (iekšējā likviditāte) tai ļautu pastāvīgi segt riskus un gaidāmās izejošās naudas plūsmas un saglabāt darbības nepārtrauktību. Arī šajā gadījumā atšķirīgo pamatā esošo pieņēmumu un koncepciju dēļ var veidoties būtiskas atšķirības saistībā ar pieejamo likviditātes apjomu un stabiliem finansējuma avotiem.

Otrā līmeņa kapitāla instrumentu/pakārtotā parāda instrumentu nosacījumos parasti nav ietverts punkts, kas nosaka, ka tie citos ar likvidāciju nesaistītos scenārijos absorbētu zaudējumus. Darbības turpināšanas apstākļos pakārtotā parāda pozīcijas tiek atmaksātas parāda turētājiem saskaņā ar emisijas nosacījumiem/noteikumiem.

Attiecīgi saskaņā ar ECB ICAAP gaidu pamatā esošo darbības turpināšanas pieņēmumu otrā līmeņa kapitāla instrumentus, t.sk. īpaši pakārtotos parādus, darbības turpināšanas apstākļos parasti var diskontēt kā risku absorbējošus instrumentus. Tādējādi pamatā tiek sagaidīts, ka šādi instrumenti netiek ietverti iekšējā kapitālā. Taču iestādei tiek dota iespēja pamatot, kāpēc konkrētā gadījumā šāda loģika nav atbilstoša.

Nelabvēlīgas attīstības scenārijos normatīvās perspektīvas kontekstā iestādei būtu jāietver pieņēmumi par ārkārtējām, taču ticamām norisēm, kam ir atbilstoši smaga ietekme uz tās regulatīvajiem kapitāla rādītājiem, īpaši CET1 rādītāju. Smaguma pakāpei jāatbilst tādām norisēm, kas ir ticamas, bet no iestādes viedokļa ir tik smagas kā jebkuras norises, kas krīzes situācijā varētu būt novērojamas saistībā ar tirgiem, faktoriem vai nozarēm, kas ir visbūtiskākās iestādes kapitāla pietiekamībai.

Protams, netiek sagaidīts, lai iestāde "plānotu" šādus scenārijus. Taču tai būtu jābūt gatavai reāli iespējamām situācijām, kad tie varētu īstenoties. "Plānošana" šajā kontekstā nav jāsaprot kā apzināta virzība uz negatīvo scenāriju īstenošanos. "Plānošana" nozīmē "būs sagatavotiem" un "spēt novērst" nākotnē iespējamos stresa notikumus, lai izvairītos no nepietiekamas kapitalizācijas šādos nelabvēlīgos apstākļos.

Ekonomiskās perspektīvas kontekstā izmantoto kvantitatīvo riska novērtējumu konservatīvisma līmenim jau būtu jābūt ļoti augstam un attiecīgi jāaptver arī ļoti reti notikumi. Atkarībā no izmantotās kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģijas tas izpaužas, piemēram, augstos ticamības līmeņos. Tāpēc rodas jautājums, vai tiek sagaidīts, lai ekonomiskās perspektīvas ietvaros tiktu veikti papildu stresa testi.

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga – no vienas puses, netiek sagaidīts, lai ekonomiskās perspektīvas ietvaros veiktie kvantitatīvie risku novērtējumi tiktu pakļauti stresa testēšanai, izmantojot negatīvus (daudzgadu stresa) scenārijus, kā tas ir normatīvās perspektīvas gadījumā. Taču, tā kā ICAAP ir jāaptver nākotnes norises, tiek sagaidīts, ka iestādes izvērtē kvantitatīvo risku novērtējumu jutīgumu pret tādām potenciālajām ekonomiskajām norisēm nākotnē, kuras nav ietvertas kvantitatīvajā risku noteikšanā izmantotajos datos.

Piemēram, pirms krīzes sākuma 2008. gadā mājokļu cenas ASV ļoti ilgu periodu nepārtraukti pieauga. Tīri retrospektīvās kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģijas, ko pamatā izmantoja nozarē, liecināja, ka šī tendence nekad nemainīsies, un tas nozīmēja, ka sakarā ar nepārtraukti pieaugošajām mājokļu cenām hipotēku kredīti neietvēra nekādu kredītrisku. Kad tendence mainījās, vēsture parādīja, ka šis secinājums bijis nepareizs.

Līdzīga problēma rodas, kad, iestādes, piemēram, izmanto riskam pakļautās vērtības (VaR) modeļus kvantitatīvai tirgus riska noteikšanai. Pēc ilgstoša stabilu/augošu akciju cenu perioda, izmantojot, piemēram, vēsturiskās simulācijas koncepciju kvantitatīvai VaR izteikšanai, tiek iegūti ļoti zemi riska rādītāji. Taču realitātē tendences vienmēr var mainīties un tad, pamatojoties uz modeļos izmantotajiem pagātnes datiem, patiesais risks var tikt novērtēts būtiski par zemu. Abos gadījumos pat ārkārtīgi augsta ticamības līmeņa gadījumā riski tiktu novērtēti ievērojami par zemu.

Tāpēc tiek sagaidīts, ka arī saistībā ar ekonomisko perspektīvu izstrādāta visaptveroša, pamatota un konservatīva uz nākotni vērsta stresa testēšanas programma, kas vērsta uz mainīgo parametru novērtējumu, jo tas ir vitāli svarīgi, lai nodrošinātu, ka riski nav novērtēti par zemu un iestādes var uzturēt pietiekamu kapitāla līmeni, t.sk. arī no ekonomiskā viedokļa. Atbilstoši abu ICAAP perspektīvu savstarpējas informācijas apmaiņas koncepcijai tiek sagaidīts, ka iestādes izmanto normatīvās perspektīvas negatīvos scenārijus, arī novērtējot kapitāla pietiekamību ekonomiskās perspektīvas kontekstā.

Jāatzīmē, ka reizēm termins "stresa testēšana" tiek izmantots kā sinonīms tādiem daudzgadu stresa testiem, kādus veic EBI. Taču šajā kontekstā netiek runāts par šādiem stresa testiem. ICAAP Norādījumos skaidri norādīts, ka ECB nesagaida no iestādēm, lai tās izstrādātu daudzgadu aplēses par savu ekonomiskā kapitāla pietiekamības situāciju, piemēram, projicējot viena gada viena faktora modeli vēl triju gadu periodam.

Ekonomiskās un normatīvās perspektīvas ietvaros izmantotajām kvantitatīvajām risku noteikšanas metodoloģijām un pieņēmumiem būtu jābūt pamatotiem, pietiekami stabiliem, jutīgiem pret risku un konservatīviem, lai varētu kvantitatīvi noteikt zaudējumus, kas varētu rasties pat reti sastopamos apstākļos.

ECB ieskatā pamatotā ICAAP kopējam konservatīvisma līmenim ekonomiskajā perspektīvā kopumā jābūt vismaz vienādam ar 1. pīlāra iekšējo modeļu kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģiju pamatā esošo konservatīvisma līmeni. Konservatīvisma līmeni nenosaka individuāli, bet gan kopumā, ņemot vērā pamatā esošo pieņēmumu un parametru kombināciju. "Kombinācija" šajā kontekstā nozīmē to, ka pieejas var atbilst šīm norādēm, neraugoties uz to, ka ekonomiskā kapitāla modeļu atsevišķi parametri, piemēram, ticamības līmenis, ir mazāk konservatīvi nekā 1. pīlāra gadījumā. Taču šādos gadījumos tiek sagaidīts, lai iestādes skaidrotu, kā šie mazāk konservatīvie pieņēmumi tiek kompensēti, lai tie kombinācijā būtu vismaz vienādi ar 1. pīlāra pamatā esošo konservatīvisma līmeni.

Attiecībā uz konservatīvisma līmeni ICAAP Norādījumos izskaidrots, ka, lai gan pamatā tiek sagaidīts, ka ICAAP informācija tiek izmantota lēmumu pieņemšanā, netiek sagaidīts, lai ikviens lēmums par darbību tiktu pieņemts, balstoties uz augstāko konservatīvisma pakāpi.

Dažādos nolūkos var izmantot atšķirīgu konservatīvisma pakāpi. Taču tiek sagaidīts, lai iestādes arī spētu uzņemties riskus, kas kvantitatīvi noteikti, balstoties uz ļoti augstu konservatīvisma līmeni. Piemēram, iestāde var balstīt atvasināto finanšu instrumentu cenu noteikšanu un attiecīgi lēmumu piedāvāt vai iegādāties tirgū noteiktus produktus uz pieņēmumu, ka šajā tirgū neiestāsies krīzes situācija. Taču gan pieejamā kapitāla ziņā, gan risku pārvaldības procesu ziņā tai ir jābūt tādā situācijā, kas ļautu pārdzīvot šā riska īstenošanās gadījumus. Šajā konkrētajā piemērā tas nozīmētu, ka tai jāvar absorbēt jebkurus zaudējumus saistībā ar šo darījumu ar atvasinātajiem instrumentiem pat situācijā, kad tirgū sāktos krīze.

Norādījumos paustas gaidas, lai iekšējo pārskatīšanu visaptveroši veiktu trīs aizsardzības līnijas (three lines of defence), t.sk. uzņēmējdarbības virzieni un neatkarīgās iekšējās kontroles funkcijas (risku pārvaldības funkcija, darbības atbilstības kontroles funkcija un iekšējais audits) atbilstoši to lomai iestādē, pienākumiem un uzdevumiem. Lai nodrošinātu pamatotu pārbaudes un proporcionalitātes sistēmu, par kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģiju izstrādi un validāciju atbildīgajai jomai (otrā aizsardzības līnija) jābūt jomai, kas ir neatkarīga no struktūrvienībām, kuras uzņemas riskus (pirmā aizsardzības līnija). Turklāt ir svarīgi, lai visas iestādē veiktās darbības (t.sk. tās, kas pieder pie otrās aizsardzības līnijas) būtu pakļautas regulārai pārskatīšanai, ko veic cita, pilnīgi neatkarīga iekšējā audita funkcija (trešā aizsardzības līnija), kas pakļauta tieši iestādes vadībai.

Atkarībā no iestādes lieluma un darbības sarežģītības var piemērot dažādus organizatoriskus risinājumus, lai nodrošinātu kvantitatīvā risku novērtējuma metodoloģijas izstrādes un validācijas nošķirtību. Tomēr būtu jāievēro dažādo aizsardzības līniju pamatā esošās koncepcijas, t.i., tiek sagaidīts, lai neatkarīgu validāciju veiktu cita struktūrvienība, kas nav iekšējā audita funkcija kā tāda.

Attiecīgi tiek sagaidīts, ka validācijas darbības, kuras būtu jāveic risku pārvaldības funkcijai (t.i., otrā aizsardzības līnija), regulāri pārskatītu iekšējā audita funkcija (t.i., trešā aizsardzības līnija). Tiek sagaidīts arī, ka iekšējais audits savā auditu plānā ietver kvantitatīvās risku noteikšanas metodoloģiju piemērotības pārbaudes.

Nē. LCR aplēses nelabvēlīgā scenārija kontekstā (t.i., stresa apstākļos) precīzi atbilst Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/61 noteikumiem attiecībā uz riska pakāpēm, priekšlaicīgas pārtraukšanas likmēm utt., t.i., LCR vienmēr tiek aprēķināts vienādi. Taču ECB sagaida, lai iestādes novērtētu LCR aprēķinā ietvertos aktīvu, saistību un ārpusbilances saistību atlikumus stresa apstākļu laikā un tad reizinātu šos atlikumus ar Regulā noteikto priekšlaicīgas pārtraukšanas likmju svērumiem.

Šo gaidu mērķis ir panākt, lai iestādes apzinātos, kā noteiktas smagas, bet ticamas nākotnes norises var ietekmēt LCR rādītājus (kurus tām nākotnē būtu jāaprēķina arī šādos apstākļos). Tiek sagaidīts, lai iestādes analizētu šādu aplēšu rezultātus un pieņemtu lēmumus par to, vai tām nepieciešams veikt kādus pasākumus, lai sagatavotos aplēsēs paredzētajām situācijām vai tās novērstu.

Piemēram, šāda novērtējuma rezultāts var būt LCR sarukums līdz 60%. Lai gan CRR paredz, ka LCR dažos gadījumos drīkst nokristies zem 100%, iestādei tomēr būtu jāatbild uz jautājumu, vai, iestājoties attiecīgajā negatīvajā scenārijā pieņemtajiem apstākļiem, kad iestādes LCR sasniedz 60%, tā joprojām spētu ilgtspējīgi īstenot savu uzņēmējdarbības modeli.

ICAAP Norādījumos teikts, ka "tiek sagaidīts, lai kapitāla plānā tiktu iekļauti bāzes un nelabvēlīgie scenāriji, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu nākotnes periodu". Tas nozīmē, ka no iestādēm tiek sagaidīts, lai tās īstenotu kapitāla plānošanas procesu – bieži vien sava regulārā daudzgadu plānošanas procesa ietvaros –, kurš brīdī, kad tas tiek apstiprināts, aptver vismaz pilnu trīs gadu ilgu periodu. Tiek sagaidīts, lai iestādes nodrošinātu, ka kapitāla plāns visu gadu tiek koriģēts, ja reālo norišu rezultātā tas vairs nav aktuāls. Turklāt tiek sagaidīts, lai iestādes vismaz reizi gadā īstenotu pilnu kapitāla plānošanas procesu, iesaistot visas atbilstošās funkcijas – ekonomikas, risku pārvaldības, finanšu nodaļas un darbības jomas.