Intervija ziņu aģentūrai LETA

Ingunas Ukenābeles intervija ar ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāju Danielu Nuī (Danièle Nouy), publicēta 05.09.2018.

Vienotais uzraudzības mehānisms, kas ir daļa no Eiropas Banku savienības, darbojas jau četrus gadus. Kā to pašlaik vērtējat? Kurās jomās tas funkcionē labi un kur vēl nepieciešami uzlabojumi?

Protams, darāmā vēl ir ļoti daudz un ne viss ir pabeigts. Taču daudz kas ir sasniegts, tostarp daudz tiek darīts attiecībā uz ienākumus nenesošiem riska darījumiem (INRD). Eiropas banku uzraudzības sākumposmā šādu riska darījumu apjoms bija aptuveni 1 trlj. eiro. Vispirms mēs izstrādājām kvalitatīvus norādījumus par to, kā risināma ienākumus nenesošo aizdevumu problēma, par to, kā tie būtu jāpārvalda. Pēc tam tika izstrādāts šo kvalitatīvo norādījumu pielikums, kurā tika izklāstīts, ko mēs kvantitatīvā izteiksmē sagaidām attiecībā uz uzkrājumiem jauniem ienākumus nenesošiem riska darījumiem (plūsmām). Pašlaik mēs strādājam pie šā pielikuma piemērošanas arī attiecībā uz ienākumus nenesošo riska darījumu atlikumu. Ienākumus nenesošo riska darījumu apjoms bankās joprojām sasniedz 680 mljrd. eiro. Tātad mums vēl daudz kas jāpaveic. Taču katru dienu mēs saņemam ziņas no bankām, ka tās sper nozīmīgus soļus un sasniedz ievērojamu progresu, un tas ir cerīgi.

Mēs vēlamies, lai bankas atrisina šo jautājumu, pirms pienāk nākamā krīze. Mēs negribam, lai bankas, kuras mēs uzraugām, nākamajā krīzē nonāktu ar mantojumu vēl no iepriekšējās krīzes.

Jāpiemin arī Eiropas likumdošanas harmonizācijas trūkums. Vienotais noteikumu kopums nav nemaz tik vienots un dažās jomās mēs esam tālu no pilnīgas harmonizācijas. Piemēram, attiecībā uz atbilstības un piemērotības noteikumiem, kuri ir daļa no Kapitāla prasību direktīvas. Mums nepieciešams vairāk regulu, kuras var ieviest tieši, nevis direktīvu, kuras 19 dažādos veidos transponētas valstu likumdošanā. Turklāt vajadzētu samazināt valstu izvēles iespēju skaitu. Mēs būtu efektīvāki un labāk darītu savu darbu, ja tiesiskais regulējums Eiropā būtu lielākā mērā harmonizēts.

Vai tas nozīmē, ka problēmas rada nacionālo valstu parlamenti un valdības, kuras nesteidzas ar lēmumu pieņemšanu?

Es tās nesauktu par problēmām. Tiesiskā regulējuma izveide Eiropas līmenī prasa laiku. Piemēram, lai kaut ko mainītu Vienotā uzraudzības mehānisma regulējumā, nepieciešama visu Eiropas valstu vienprātība, un to nav viegli panākt.

Diemžēl ir tiesa, ka, pārvarot krīzi un finanšu un tautsaimniecības videi kļūstot labvēlīgākai, šķiet, ka uzraudzības regulējuma uzlabošana vairs nav galvenā prioritāte. Rodas pat kārdinājums zināmā mērā mazināt regulēšanu. To mēs redzam ne tikai Eiropā, bet arī ASV un citās valstīs. Mēs esam cilvēki, un cilvēki mēdz aizmirst tās mācības, kuras visai sāpīgi gūtas krīzes laikā.

Kāda ir ECB sadarbība ar valstu uzraugiem?

Mēs zibens ātrumā radījām jaunu institūciju, kurai nepieciešama sadarbība starp centru Frankfurtē un 19 nacionālā līmeņa uzraudzības iestādēm. Izaicinājums bija milzīgs. Tomēr, pēc manām domām, mērķis ir sasniegts, un sadarbība kļūst arvien labāka. Eiropas uzraudzības kultūra nemitīgi attīstās un tuvina mūs. Tāpēc es teiktu, ka sadarbība tiek īstenota ļoti labi un ar laiku tikai uzlabojas.

Baltijas valstīs nesen bija divi skandāli saistībā ar naudas atmazgāšanu bankās, kuros bija iesaistīta "ABLV Bank" Latvijā un "Danske Bank" filiāle Igaunijā. Vai tas norāda arī uz problēmām uzraudzībā un nepilnībām visā sistēmā?

Naudas atmazgāšanas novēršana ir grūts darbs, un tam ir nepieciešams arī ļoti labs tiesiskais regulējums. Arī šo jomu Eiropā regulē direktīva, kas nozīmē risku, ka tā eiro zonā var tikt ieviesta 19 dažādos veidos.

Personīgi es uzskatu, ka naudas atmazgāšanas novēršanai ir nepieciešams vienots Eiropas regulējums, tātad, regula nevis direktīva. Es arī uzskatu, ka labāk būtu risināt naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumu, izveidojot Eiropas institūciju. Esmu pārliecināta, ka mani kolēģi dara visu iespējamo. Taču valstī, kas ir relatīvi maza salīdzinājumā ar pārējo euro zonu un kam attiecīgi ir nelielas uzraudzības institūcijas, ir grūti nodrošināt pietiekamu darbinieku skaitu, kam būtu nepieciešamās speciālās zināšanas un pieredze, lai strādātu pie šā jautājuma. To vēl jo kritiskāku padara fakts, ka ģeopolitiskie riski šajā reģionā, es teiktu Baltijas un Skandināvijas reģionā, nav nenozīmīgi.

Personīgi es domāju, ka mēs būtu sekmīgāki šā uzdevuma izpildē, ja mums būtu institūcija, kurai būtu līdzīga loma kā ECB uzraudzības jomā ar cilvēkiem centrālajā struktūrā, kuri strādā ar valstu līmeņa institūcijām. Tas mums ļautu strādāt pie naudas atmazgāšanas novēršanas un pieņemt attiecīgos lēmumus jau no Eiropas perspektīvas, un tas būtu daudz iedarbīgāk. Esmu runājusi par to arī ar Eiropas likumdevējiem, un esmu pārliecināta, ka tas nākotnē notiks, jo tas kopā ar pilnībā harmonizētu tiesisko regulējumu būtu pārliecinošs risinājums problēmām, kas vērojamas dažās valstīs. Taču tad, kad notika šīs sarunas, jaunās direktīvas izstrāde jau bija tuvu noslēgumam, tāpēc, iespējams, bija jau nedaudz par vēlu, lai transformētu direktīvu par regulu.

Tagad tiek veikti pasākumi, lai kompensētu to, ka līdz šim mēs šajā jautājumā neesam bijuši tik ambiciozi, kā mums būtu vajadzējis būt. Es vēlreiz uzsvēršu, ka tas nav jautājums, kuru iespējams risināt tikai valstu līmenī – diskusijām ir jānotiek Eiropas līmenī. Tagad Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis ir izveidojis grupu, kuras sastāvā ir Eiropas banku iestādes, Eiropas apdrošināšanas un pensiju iestādes, ECB un Eiropas Komisijas pārstāvji. Visām šīm institūcijām, kurām var būt loma naudas atmazgāšanas novēršanā – pat ja tas neietilpst to tiešajos uzdevumos–, ir jāsēžas pie sarunu galda un jālemj, kāds ir vispiemērotākais veids, kā ieviest jauno direktīvu un ciešāk sadarboties, lai būtu pārliecība, ka esam izdarījuši visu iespējamo esošās likumdošanas ietvaros. Tas ir labs pavērsiena punkts. Tas nav pārāk plaši zināms, bet visas Eiropas valstis, – te gan es nerunāju par eiro zonu –, pat nav transponējušas iepriekšējo naudas atmazgāšanas novēršanas direktīvu savos tiesību aktos. Tāpēc te pat nav runa par to, ka direktīvas nacionālajā likumdošanā netiek ieviestas līdzīgi un konsekventi, bet pat par to, ka dažkārt tās vienkārši tiek ignorētas. Bet tas nav Latvijas gadījums!

Gan "ABLV Bank", gan "Danske Bank" Igaunijas filiāles lietas vēl tiks izmeklētas, bet vai ECB pēc tam vērtēs arī vietējās uzraudzības institūcijas un to spēju kontrolēt naudas atmazgāšanu?

Pilnīgi noteikti nē. Mēs neesam pilnvaroti izmeklēt naudas atmazgāšanu. Kad radīja Vienoto uzraudzības mehānismu, likumdevēji lēma, ka naudas atmazgāšanas novēršana arī turpmāk jāīsteno valstu līmenī. Mēs varam veikt kādus pasākumus (īpaši anulēt bankas licenci), tikai pamatojoties uz informāciju, kuru esam saņēmuši no valstu uzraudzības iestādēm. Ja šāda informācija mums nav sniegta vai ja tā ir nepilnīga, mēs nevaram neko darīt. Bankas licences anulēšana ir ļoti nopietns solis, tāpēc mums ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi. Ja mums rada bažas kādas bankas uzņēmējdarbības modelis, piemēram, tāpēc, ka tā pārāk koncentrējusies uz nerezidentu klientu noguldījumu piesaisti un neapkalpo attiecīgās valsts tautsaimniecību, mēs varam apsvērt tikai iespēju dot sliktu novērtējumu tās uzņēmējdarbības modelim uzraudzības novērtējuma ietvaros. Tā rezultātā var tikt noteiktas papildu kapitāla prasības, bet tas nav īpaši efektīvi, jo parasti šīs bankas ir labi kapitalizētas, tām nav ienākumus nenesošu riska darījumu un tām ir laba likviditāte. Tāpēc, ja tās vērtētu automāts, nevis uzraugs, šīs bankas saņemtu vislabāko vērtējumu. Tāpēc šis ir samērā sarežģīts jautājums uzraudzības iestādei.

Vai ECB iesaistīsies "ABLV Bank" likvidācijas procesā, ņemot vērā, ka banka atradās tiešā ECB uzraudzībā?

Nē, bet neviens nevar mums aizliegt paust viedokli par to, ko mēs sagaidām.

Latvijas amatpersonas ierosināja atļaut bankas pašlikvidāciju. Mēs priekšroku dotu likvidācijai, kurā būtu iesaistīta tiesa, bet tas šajā gadījumā nebija iespējams. Tāpēc mēs minējām divas lietas, kuras mēs sagaidām. Pirmkārt, pirms pašlikvidācijas sākuma neatkarīgam vērtētājam, piemēram, konsultantu vai grāmatvedības firmai bija jānovērtē, vai bankai ir pietiekami daudz aktīvu, lai norēķinātos ar investoriem. Tie, kuri ieguldīja šajā bankā, zināja, ka tā ir ECB uzraudzībā, un tā ir zināma vērtība. Tāpēc būtu nepieņemami, ja viņi pēkšņi uzzinātu, ka notiek bankas pašlikvidācija, bet viņi pienācīgā kārtā nesaņems atpakaļ savus līdzekļus. Šāds vērtējums pirms pašlikvidācijas tika veikts, un tika novērtēts, ka bankai ir pietiekami daudz aktīvu, lai apmierinātu investoru prasības. Otrkārt, mēs lūdzām Latvijas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam būt ļoti uzmanīgam attiecībā uz investoriem atmaksātajiem naudas līdzekļiem, lai pārliecinātos, ka atmazgāšanas shēmās iesaistītā nauda neaizplūst uz citām valstīm vai reģioniem. Arī tas mums tika apsolīts. Tāpēc mēs paši likvidācijas uzraudzībā neesam iesaistīti, bet esam mierīgi, ka tas notiks atbilstošā veidā.

Kāda ir situācija citur Eiropā? Vai mēs varam pieredzēt "ABLV Bank" līdzīgus gadījumus?

Pēc manām domām, kamēr mums nav stingra harmonizēta regulējuma un Eiropas līmeņa uzraudzības, mēs neesam pilnīgā drošībā. Mēs darām visu iespējamo esošā tiesiskā regulējuma ietvaros, bet mums ir maz iespēju un maz pilnvaru. Daudz kas ir atrisināts jaunajā direktīvā, kura stājās spēkā jūlijā. Tomēr dažās valstīs joprojām ir likumi, kuri neļauj nodot ar naudas atmazgāšanu saistītu informāciju Vienotajam uzraudzības mehānismam. Tādējādi no mums tiek sagaidīts, lai mēs atsauktu banku licences, ja nacionālās uzraudzības iestādes mūs informē par naudas atmazgāšanas problēmām, bet tajā pat laikā dažas nacionālās iestādes mums informāciju par naudas atmazgāšanu nemaz nedrīkst sniegt. Bet tas nav Latvijas gadījums.

Pēc "ABLV Bank" gadījuma Latvijā tika pieņemti lēmumi, kuri būtiski ietekmē nerezidentus apkalpojošās bankas. Kādu jūs redzat Latvijas banku sektora nākotni?

Latvijas bankas ir dažādas. Lielākās bankas Latvijā pieder lielām bankām, kas darbojas Baltijas un Skandināvijas reģionā, t.sk. Zviedrijas bankām. Šīs bankas pieder pie lielām grupām, kuras apkalpo reģiona tautsaimniecības. Kas attiecas uz mazākām Latvijas bankām, kuras vairāk iesaistījušās nerezidentu apkalpošanā, Latvijas amatpersonas ir izlēmušas, ka šī darbība ir jāierobežo, jo, tik koncentrējot tik būtisku savas uzņēmējdarbības daļu uz nerezidentiem, tās rada bažas par naudas atmazgāšanas darbībām un nekalpo Latvijas tautsaimniecībai. Tagad, kad šīs bankas spiestas sašaurināt pakalpojumus nerezidentiem, kas, manuprāt, ir pareizi, tās pārskata savus uzņēmējdarbības modeļus. Iespējams, notiks dažas apvienošanās, iespējams, dažas bankas pazudīs. Tās noteikti Latvijas tirgum būs ļoti būtiskas pārmaiņas. Notikumi un pārmaiņas, ko mēs redzam pēdējos mēnešos, ir liels izaicinājums visiem spēlētājiem.

Nozarē iesaistīto teiktais liecina, ka daļa no nerezidentu naudas tiek pārskaitīta atpakaļ uz Krieviju, bet daļa uz citām Eiropas valstīm – piemēram, Kipru, Čehiju. Vai tas nerada bažas, ka nerezidentu nauda vienkārši pārvietojas uz citām ES dalībvalstīm un nākotnē radīs problēmas tur?

Tieši tāpēc es iesaku veidot vienotu Eiropas institūciju, jo kopā mēs esam spēcīgāki, un šī ir starptautiska uzņēmējdarbība. Ja vēlamies, lai Eiropa būtu labi aizsargāta, tad ir lietderīgi uzlabot uzraudzību Eiropas līmenī. Valstīs, kuras ir eiro zonā, mēs kopā ar kolēģiem no valstu uzraudzības iestādēm darām visu iespējamo. Un mēs sadarbojamies ar citām Eiropas valstīm ārpus eiro zonas. Turklāt kopš krīzes nodokļu oāzes un līdzīgas struktūras/jurisdikcijas tiek novērtētas atbilstošāk un kļūst arvien grūtāk izmantot tās, lai izvairītos no nodokļiem vai slēptu ienākumus. Tāpēc es teiktu – padarīsim darbu labi vismaz Eiropā un sadarbosimies ar citiem pasaules reģioniem, kuriem pašiem jārisina savas problēmas.

Vai jūs kādā no Baltijas bankām saskatāt potenciālus riskus?

Ja mēs uz Baltijas bankām lūkojamies no savas perspektīvas, tad ļoti interesanta mums liekas attīstība nekustamā īpašuma tirgū un hipotekārā kreditēšana. Un no uzraugu perspektīvas "interesanti" nozīmē, ka pastāv zināmas bažas. Izaugsme nekustamo īpašumu tirgū, komercīpašumu tirgū ir ļoti būtiska gan cenu, gan darījumu apjoma ziņā. Manā skatījumā risku rada mainīgo procentu likmju izmantošana, jo nav garantijas, ka, likmēm pieaugot, palielināsies arī uzņēmumu ieņēmumi vai iedzīvotāju algas, taču maksājumi par kredītiem pieaugs. Mēs ļoti uzmanīgi sekosim norisēm nekustamo īpašumu tirgū. Tas attiecas ne tikai uz Latviju vai Baltiju, bet arī uz citām valstīm. Baltijā darbojas lielu Skandināvijas banku meitas bankas un, protams, ja bankai tās izcelsmes valstī neklājas tik labi, kā gaidīts, tas atstāj iespaidu arī uz tās meitas bankām citās valstīs. Tāpēc ir labi, ka "Nordea" par savu centrālās mītnes valsti izvēlējusies Somiju; tas palīdzēs mums Vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros labāk saprast, kas notiek visā Ziemeļvalstu reģionā attiecībā uz nekustamo īpašumu jomu.

Pašlaik ECB tiešā uzraudzībā Latvijā ir "Swedbank", "SEB banka" un "Luminor". Vai tiešā uzraudzībā plānots pārņemt vēl kādu banku?

Mēs katra gada beigās saņemam vērtējumu par lielākajiem tirgus dalībniekiem. Tad arī tiek lemts par tālāko rīcību.

Ir gan arī iespējams, ka valsts uzraudzības iestāde lūdz mūs uzņemties tiešu uzraudzību agrāk. Tāds bija, piemēram, "Luminor" gadījums, jo pēc DNB un "Nordea" darbības apvienošanas tā nekavējoties ieguva lielu ietekmi visās Baltijas valstīs. Tādēļ bija lietderīgi uzņemties šīs bankas tiešu uzraudzību.

Tāpat mums ir jāuzņemas tieša uzraudzība vienmēr, ja kāda banka ieņem vietu lielāko banku trijniekā, vai mums tas patīk vai ne. Mums netiek dota iespēja izvēlēties. Tāpat ir gadījumos, kad bankas aktīvi pārsniedz 30 mljrd. eiro vai 20% no valsts iekšzemes kopprodukta.

Ik pa laikam atskan brīdinājumi par jaunas krīzes iespējamību. Vai Eiropas banku sistēma tai būtu gatava?

Vienīgā lieta, kas ir pilnīgi droša – jauna krīze būs. Taču mēs nezinām ne kad, ne kāpēc tā notiks. Taču gandrīz droši zināms, ka tā būs citādāka, nekā mēs gaidām. Piemēram, pirms iepriekšējās krīzes daudzi baidījās, ka krīzi izraisīs hedžfondi, kuru uzvedība finanšu tirgū reizēm bija riskanta. Taču uzraugi sekoja Bāzeles komitejas ieteikumiem un veica netiešu hedžfondu uzraudzību caur uzraudzīto banku darbību, jo hedžfondi izmanto sviras finansējumu un tiem vajadzīgi banku aizdevumi.

Kas varētu izraisīt nākamo krīzi? Es nezinu, bet man ir aizdomas par nekustamo īpašumu tirgu. Daudzas no iepriekšējām krīzēm bijušas saistītas ar nekustamā īpašuma tirgu, pat ja ne tiešā veidā.

Taču jebkurā gadījumā mums jābūt gataviem krīzei un te ir tikai viens likums, viena lieta, kas jāizdara, – bankām ir jābūt drošām un stabilām. Tas nozīmē pietiekamu kapitālu un labas kvalitātes kapitālu. Pašlaik eiro zonas banku vidējais pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītājs ir virs 14%, kas būtiski pārsniedz pirmskrīzes līmeni. To pašu var teikt par likviditāti. Tomēr nākamgad mēs veiksim likviditātes stresa testus. Kaut gan vērojams likviditātes pārpalikums un nauda ir lēta, ir bankas, kuras spiediena apstākļos nav bijušas pietiekami sekmīgas nodrošinājuma mobilizēšanā un papildus likviditātes piesaistē tirgū. Bankām jābūt gatavām iespējamiem likviditātes ierobežojumiem.

Turklāt mums ir Vienotais noregulējuma mehānisms, kas sniedz būtisku atbalstu. Tas nozīmē, ka mēs esam daudz labāk sagatavoti krīzei, jo krīzes pārvaldības mehānisms ir diezgan spēcīgs.

Es arī teiktu, ka, pateicoties Latvijai, mēs izturējām labu pārbaudījumu, jo "ABLV Bank" gadījums bija kā zibens no skaidrām debesīm. Neviens negaidīja šāda veida krīzi. Tas viss notika relatīvi nelielā valstī, un mums nebija speciālo zināšanu par tās likumdošanas niansēm. Tāpēc tas bija labs pārbaudījums mūsu kapacitātei un spējai pieņemt pareizus lēmumus īsā laika sprīdī. Burtiski dažu dienu laikā viss nepieciešamais tika paveikts. Tāpēc tiešām vēlos norādīt, ka tagad mēs esam daudz labāk sagatavoti.

Taču joprojām nav ieviesta Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma – ENAS. Es zinu, ka dažas Ziemeļeiropas un Austrumeiropas valstis vēlētos būtiskāk samazināt eiro zonas banku riskus, pirms tiek veikti turpmāki pasākumi. Personīgi es uzskatu, ka jau šobrīd riski ir būtiski samazināti. Tāpēc tagad nepieciešams spert nākamo soli.

Vai Brexit ienesīs pārmaiņas Eiropas banku uzraudzībā, ņemot vērā, ka vairākas pašlaik Londonā bāzētas finanšu institūcijas runā par pārcelšanos uz Parīzi vai Frankfurti?

Brexit mums nozīmē daudz papildus darba. Ja godīgi, tad darba mums jau bija gana un vēl vairāk mēs nelūdzām, bet mēs neizlemjam, ko mums darīt, mums ir jādara tas, kas jādara.

Pirmkārt, es gribu teikt, ka ir skumji, ja kāda valsts pamet Eiropas ģimeni. Taču tas mums dod arī iespēju padomāt par to, kādu mēs gribētu redzēt starptautisko banku struktūru. Eiro zonā mēs esam gan piederības valstu, gan mītnes valstu uzraugi, tādējādi nepieciešama sabalansēta pieeja; savukārt Lielbritānijā uzraudzībā dominē mītnes valsts uzraudzības pieeja. Tas nozīmē, ka prasības, ko piemērojam VUM neiesaistīto valstu bankām, kuras pārceļas uz eiro zonu, citas uzraudzības iestādes var piemērot VUM iesaistīto valstu bankām – tāpēc mūsu lēmumiem jābūt saprātīgiem. Mums jābūt līdzsvarotiem, saprātīgiem un taisnīgiem, un vienlaikus mums jābūt efektīviem. Bankām, kuras pārceļas, piemērojam stingrus principus, kas ietverti VUM regulējumā, proti, tie attiecas arī uz VUM bankām. Piemēram, tas attiecas uz tukšām čaulas kompānijām. Tas attiecas uz aizliegumu reģistrēt riskus eiro zonā, bet radīt darbavietas un veikt reālo darbību kādā trešajā valstī.

Tāpēc mēs vēlamies, lai tās bankas, kuras paredzējušas pārcelties uz eiro zonu, tiešām arī pārceltos uz eiro zonu. Tas nozīmē, ka šo banku kapacitātei tirdzniecības, risku ierobežošanas, pārvaldības u.c. jomās eiro zonā jābūt atbilstošai bankas lielumam un ar pārvietotajām operācijām saistītajam riskam. Mēs pieļaujam pārejas periodu, taču tam nevajadzētu būt pārlieku garam. Bankām jāveic pārcelšanās ne ilgāk kā divu vai trīs gadu laikā, un tām jāsāk darbība, nodrošinot resursus, kas ir samērojami ar pārvietoto risku.

Sākumā bija diskusijas ar bankām, kuras gribēja ilgāku pārejas periodu un ne pilnībā proporcionālu klātbūtni eiro zonā, bet tagad nosacījumi ir skaidri.

Kādi ir galvenie izaicinājumi Eiropas banku sistēmai nākotnē?

Es teiktu, ka būtiskākais jautājums ir pelnītspēja. Eiro zonā ir virkne banku, kuras neatpelna sava kapitāla izmaksas, un tā notiek jau vairākus gadus. Tas nevar vilkties ilgi. Bankām ir jābūt spējīgām gūt peļņu, lai iekšēji radītu kapitālu vai piesaistītu kapitālu tirgū, kur ieguldītāji sagaida zināmu ieguldījumu atdevi. Tas sagādā lielas grūtības virknei banku, īpaši tām, kuras nomāc ienākumus nenesošo riska darījumu slogs.

Pelnītspēja ir problēma, un mēs redzam, ka ir nepieciešama zināma konsolidācija gan Eiropas banku sistēmā kopumā, gan eiro zonas banku sistēmā, kuru aptver Vienotais uzraudzības mehānisms.